as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

racionāli domājot, man šķiet pilnīgi normāli, ja džeki kādreiz raud. bet tad, kad tas tiešām notiek, es nevaru izturēt, nevaru līdzi just, lai par ko tās asaras būtu. jo sevišķi, ja no manis šķiroties - man prātā ir domas apmēram kā "labi labi vecīt, nestāsti, ka manis dēļ, mīkstais vienkārši esi, bet man likās, ka īsts vīrietis". un tik trakas tās domas, un tik grūti tās nepateikt, jo tā jau nemaz pa īstam nedomāju.