as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - November 23rd, 2012

compliance (ASV, 2012, dir. Zobel)- diezgan pizģec (manuprāt no manis sanāktu izcils filmu kritiķis). nē, nu labi, bija tā. man drausmīgi patika apraksts, par to, ka filma ir par to, cik tālu cilvēks spēj iet, ja viņu atbrīvo no atbildības. filma ir par baisāko un izcilāko prank zvanu vēsturē (par zvaniem. man šķiet, ka kopumā ASV bija bijuši vismaz septiņdesmit gadījumi). par vīrieti, kurš, izlikdamies par policijas virsnieku, piespiež cilvēkus rīkoties neticami pretīgi. filmas sākumā priekšā iznāca vīriņš, lai pastāstītu, ka šī filma patiešām, patiešām ir taisīta no īsta stāsta un policijas pierakstu kladītes, lai gan cilvēkiem allaž esot grūti noticēt. vīriņu vajag. citādi ir grūti noticēt indeed. un tad sākas filma, un filma ir tikpat spēcīga kā apraksts. filma ir diezgan smieklīga, līdz viss smieklīgais nenovēršami pārvēršas nelabuma kamolā pakrūtē. tad ir jāturpina smieties, citādi, citādi būs pārāk skumji, pārāk grūti ticēt cilvēkiem. tu izdvesīsi kaut kādu atvieglojošu muļķību par to, ka amerikā visi apdauzīti un viss - iespējams, bet nelabums nepagaisīs. sundanc'ā cilvēki esot gājuši ārā, un to nav grūti saprast. tas nav pat žēlums pret upuri, tas nav naids pret tiem aprobežotajiem ļautiņiem, kas neapzinās, ka spīdzina, pašā stāsta pasniegšanas veidā nav nekā kontroversiāla. stāstā un nojautā, ka stāsts nav unikāls- oi, tur gan. un filmu ir grūti nokratīt, kaut kur iekšā sēž jautājums- cik tālu tu ietu, ja kāds, kam tu intuitīvi uzticētos, tev dotu norādījumus, kā rīkoties un apgalvotu, ka šī rīcība ir pareiza? phē, nekur es neietu, tu sev saki. bet sajūta nepazūd. kaut vai tāpēc, ka tu piederi pie sugas, kas acīmredzot var aiziet līdz baltajām pelītēm un nejust nožēlu.
un gribas, lai filma būtu bijusi teatrāla. bet filma bija dabiska, un tēli ticami un izcili izspēlēti. fui, cik laba filma, tu saki, un mēģini sagremot pēcsajūtu.

bet visvairāk man prieks par to, ka esmu iztrakojusies. darījusi visas tās lietas, par kurām mazi puritāņi rauca degunu, „draugi” visžēlīgi smējās un vecmāmuļas ģība. par visām tām reizēm, kad esmu pamodusies svešos dzīvokļos, par kaunpilniem rītiem, par aizmirstām naktīm, par visu mēģināto, par visu nesataupīto, par visu pārgalvīgo flirtēšanu ar dzīvošanu...

tā es domāju vakar, vārot zupu. jo tagad man pietiek ar trim mīlestībām. zupu, kino un mīlestību. zupu var aizstāt ar jebkuru citu rūpju vai pašizpausmi (kaut šī nenoliedzami bija lieliska, lepošanās vērta zupa ar lasi, grauzdiņiem, sieru un ķīnīzerīgiem dārzeņiem), kino skaitās tikai labs kino, citādi tas ir seriāls vai galvā ielipusi dziesma, bet mīlestība... mīlestība ir sajūta, ka pasaulē nav neviena cita, ar ko tu labprātāk dalītos zupā un kino, un zupa un kino kļūst pilnvērtīgi tikai un vienīgi šajā sajūtā (protams, mīlestība ir arī rītu maigums, degunsaskaršanās un laba deva baiļu, bet ne jau mīlestību te mēģnu definēt).

aktīvais egocentrisms nomainās pret pasīvo. nevis izdomāt dzīvi, bet uzsūkt. izbaudīt vērojot.

tas ir, protams, nav iespējams zināt, vai nepaies laiks, un penija nedarīs vēl iespaidīgākas muļķības, bet man grūti pagaidām noticēt. pagaidām, cita starpā, es līksmi vēroju, kā mainās pasaule, ja divu nedēļu laikā izdzer labi ja glāzi vīna. un es jau zināju, es jau zināju, ka man nevajag alkoholu, lai piedzertos. tikai cilvēkus, tikai stāstus, tikai atzīties un klausīties, un iestājas reibums. paģiras vēl nav bijušas, man šķiet, tās būtu saldas paģiras. tā kaut kā. sveiki, es neesmu stāvoklī, man vienkārši tāpat ir labi.