as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

compliance (ASV, 2012, dir. Zobel)- diezgan pizģec (manuprāt no manis sanāktu izcils filmu kritiķis). nē, nu labi, bija tā. man drausmīgi patika apraksts, par to, ka filma ir par to, cik tālu cilvēks spēj iet, ja viņu atbrīvo no atbildības. filma ir par baisāko un izcilāko prank zvanu vēsturē (par zvaniem. man šķiet, ka kopumā ASV bija bijuši vismaz septiņdesmit gadījumi). par vīrieti, kurš, izlikdamies par policijas virsnieku, piespiež cilvēkus rīkoties neticami pretīgi. filmas sākumā priekšā iznāca vīriņš, lai pastāstītu, ka šī filma patiešām, patiešām ir taisīta no īsta stāsta un policijas pierakstu kladītes, lai gan cilvēkiem allaž esot grūti noticēt. vīriņu vajag. citādi ir grūti noticēt indeed. un tad sākas filma, un filma ir tikpat spēcīga kā apraksts. filma ir diezgan smieklīga, līdz viss smieklīgais nenovēršami pārvēršas nelabuma kamolā pakrūtē. tad ir jāturpina smieties, citādi, citādi būs pārāk skumji, pārāk grūti ticēt cilvēkiem. tu izdvesīsi kaut kādu atvieglojošu muļķību par to, ka amerikā visi apdauzīti un viss - iespējams, bet nelabums nepagaisīs. sundanc'ā cilvēki esot gājuši ārā, un to nav grūti saprast. tas nav pat žēlums pret upuri, tas nav naids pret tiem aprobežotajiem ļautiņiem, kas neapzinās, ka spīdzina, pašā stāsta pasniegšanas veidā nav nekā kontroversiāla. stāstā un nojautā, ka stāsts nav unikāls- oi, tur gan. un filmu ir grūti nokratīt, kaut kur iekšā sēž jautājums- cik tālu tu ietu, ja kāds, kam tu intuitīvi uzticētos, tev dotu norādījumus, kā rīkoties un apgalvotu, ka šī rīcība ir pareiza? phē, nekur es neietu, tu sev saki. bet sajūta nepazūd. kaut vai tāpēc, ka tu piederi pie sugas, kas acīmredzot var aiziet līdz baltajām pelītēm un nejust nožēlu.
un gribas, lai filma būtu bijusi teatrāla. bet filma bija dabiska, un tēli ticami un izcili izspēlēti. fui, cik laba filma, tu saki, un mēģini sagremot pēcsajūtu.