as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

bet visvairāk man prieks par to, ka esmu iztrakojusies. darījusi visas tās lietas, par kurām mazi puritāņi rauca degunu, „draugi” visžēlīgi smējās un vecmāmuļas ģība. par visām tām reizēm, kad esmu pamodusies svešos dzīvokļos, par kaunpilniem rītiem, par aizmirstām naktīm, par visu mēģināto, par visu nesataupīto, par visu pārgalvīgo flirtēšanu ar dzīvošanu...

tā es domāju vakar, vārot zupu. jo tagad man pietiek ar trim mīlestībām. zupu, kino un mīlestību. zupu var aizstāt ar jebkuru citu rūpju vai pašizpausmi (kaut šī nenoliedzami bija lieliska, lepošanās vērta zupa ar lasi, grauzdiņiem, sieru un ķīnīzerīgiem dārzeņiem), kino skaitās tikai labs kino, citādi tas ir seriāls vai galvā ielipusi dziesma, bet mīlestība... mīlestība ir sajūta, ka pasaulē nav neviena cita, ar ko tu labprātāk dalītos zupā un kino, un zupa un kino kļūst pilnvērtīgi tikai un vienīgi šajā sajūtā (protams, mīlestība ir arī rītu maigums, degunsaskaršanās un laba deva baiļu, bet ne jau mīlestību te mēģnu definēt).

aktīvais egocentrisms nomainās pret pasīvo. nevis izdomāt dzīvi, bet uzsūkt. izbaudīt vērojot.

tas ir, protams, nav iespējams zināt, vai nepaies laiks, un penija nedarīs vēl iespaidīgākas muļķības, bet man grūti pagaidām noticēt. pagaidām, cita starpā, es līksmi vēroju, kā mainās pasaule, ja divu nedēļu laikā izdzer labi ja glāzi vīna. un es jau zināju, es jau zināju, ka man nevajag alkoholu, lai piedzertos. tikai cilvēkus, tikai stāstus, tikai atzīties un klausīties, un iestājas reibums. paģiras vēl nav bijušas, man šķiet, tās būtu saldas paģiras. tā kaut kā. sveiki, es neesmu stāvoklī, man vienkārši tāpat ir labi.