as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - August 7th, 2008

pantiņus ar atskaņām vajadzētu aizliegt. mazām meitenēm nedrīkstētu ļaut rakstīt pantiņus. this said, here i go again.


atrasts starp tukšām kartona kastēm.
atstāts otrpus sarūsējušām restēm.
savvaļas dzīvnieki, kas rakņājas lielpilsētu miskastēs
lapsas, lāči, žurkas, tukšas gurķīšburkas
nenāc pie manis, ja tev vēl pagrabā ir vīns.
nenāc pie manis, ja tev vēl ir lelles un plastalīns
kamēr ir kāds, kas tev ada zeķes un cepures.
kamēr ir kāds, kas tevi paceļ un nes.
starp grāmatu lapām pavasari nesagaidījuši taureņi
jūras krastā salasīti pavisam parasti akmeņi.
tepat vien esmu, mani var atrast kartēs
puteklis uz izgaismota globusa.
jūlijos neklausīties strazdos, bet vardēs
atkal ne miņas no pēdējā autobusa.
tikai un vienīgi ziemās, klīstot pa plānu ledu
sniegpārslu līķīšos tevi es redzu.
nāc, kad esi maziņš un melns. kad vairs nav nekā.
parausti plecus, saki: nu vot. re kā.
izraudāt visu, kas aizķēries un lieks.
skumjas kā no ceļa nomaldījies prieks.

bet vismaz sākšu šitos tagot. filma arī uzkārās.

jāklausās mūzika. jāneiemieg. vēl ne.

you're so lovely. are you lonely?


nope. cause i'm telling my story. un dažreiz man liekas, ka tikai tāpēc es vēl/jau māku būt stipra.

līst. zibeņo. pērkoņo. un gribas mīlēties bez prezervatīviem un lexusiem. tagad man šis savienojums simbolizēs kaut kādu akūtu īstenības trūkumu, dārgā ciba.

manuprāt vieni no labākajiem dziesmu vārdiem ir un paliek

and now you're working in a bank
the family man, the football fan
and your name is harry
how dull it seems
yet youre the hero of my dreams

bet varbūt tikai tāpēc, ka tā ir dziesma par mīlestību parīzē. dziesma, kas mani saraudināja mamma mia mūziklā. dziesma, kuru esmu izdzīvojusi ne reizi vien.

brauciet prom no lv. uz kādu brīdi, kaut zemenes lasīt.

pirmajā gadā teicu, ka visi, kas aizbrauc, ir pilnīgi muļķi.

es nekad nebūtu iemācījusies un sapratusi par sevi un citiem tik daudz, ja būtu palikusi. pēdējā spilgtā atmiņa no lv, kā es stāvu uz vanšu tilta otrajā janvārī un raudu. jo man liekas, ka man viss jau ir. toreiz man nebija pilnīgi nekā. bet es to nezināju. šie divi gadi ir bijuši suņa divu gadu garumā. vismaz.

mazā blonģinka pirmajā augustā. vai vai vai. nav tā, ka esmu kļuvusi par ko labāku, bet viņa vairs negribētu būt nekad.

kā ambīciju apsēsts bērns kļūst par viduvēju bārmeni, tas ir dīvains fakts. bērns, kurš noliedzis austrumeiropas darbaspēku rietumos.

lai pa īstam iemācītos sapņot, jāiemācās vilties.

es pat nezinātu neko par pasaules skaistākajām filmām un dziesmām, ja nebūtu bijušas tik daudzas naktis, kurās no sajūtas, ka esi tik viena, pat raudāt nav spēka. pēc mēneša pametu šo pilsētu, pēc divām- valsti. tāpēc, ka pasaulē ir vēl tik daudzas, no kurām ņemt.

saka, ka nedrīkst mācīties dzīvot, jādzīvojot. nepiekrītu. jāmācās. ziniet, es vienkārši gribētu nomirt ar apziņu, ka, ja būtu jādzīvo vēlreiz, nekļūdītos. bet tai brīdī būtu kļūdījusies neskaitāmas reizes. dzīve kā skaistu kļūdu kolekcija, ko pāršķirstīt brīžos, kad ir tik skumji, ka vienīgais ,kas smīdina- smiešanās pašai par sevi.

tikai ārpusē var sataustīt iekšpusi.

ja pirms gadiem trim kāds man būtu teicis, ka šito teikšu, smietos.


dons ir labākais, kas pašlaik ir latviešu mūzikā.

give me a man after midnight. abbas vakars un pudele get 27. ai, mazā.