| Aug. 8th, 2008 11:23 pm vakarnakt runājoties ar to jūrasvīrieti, viņš klausījās par daudz, vai varbūt izlikās. bet nolēmu, ka jāizmanto, tik sen nebija kratīta sirds kaut kam dzīvam, lai arī cik vienalga viņam būtu.
par saviem vīriešiem un savām vientulībām. par savu nepieciešamību izskatīties pēc ielenes, lai mazliet noliktu pie vietas pirmo dzimumu.
un tad es teicu, ka neesmu meitene, ko laimīgi mīlēt. es esmu tāda, kurā iemīlēties, jo visi puikas būs uz mutes, kāda es pārdroša, traka, impulsīva, asprātīga un atklāta. par to, ka man vienmēr būs, ko stāstīt un ko atcirst.
bet pēc maza brītiņa viņi sāks ilgoties pēc pelīgas drošības, pēc vienkārša maiguma, pēc miera, pēc tikai mazliet savāda parastuma.pēc visa, pēc kā ilgojos es pati. viņi pamana, ka aizņemu pārāk daudz vietas, kad gribu, tad nozūdu, ka runāju pirms domāju, ka mīlu pirms drīkst. ka manas alkas pēc dzīves ir stipri par nekaunīgu, ka mana pašpārliecība slēpj šausmīgu ievainojamību, ka mans pašlepnums slēpj pārspīlētu pazemību. jo iemīlās jau viņi tai nesaulaužamībā, ko paši saplēš. kā tur bija par tām maukām un mātēm un sievām. mauka es esmu sabiedrībā, māte divatā. un sieva vispār nekad.
ja es nebūtu es, es sev riebtos. pazīstamajiem, vai nu ļoti patīku, vai ļoti nepatīku. rīgā ir tāda meitenīte, kas mani satiekot, teju fiziski noskurinās. un es viņu saprotu. pēc atstāstiem zinu, ko viņa par mani domā, un viņai ir taisnība. savā ziņā. bet nu. es vismaz neizliekos.
lai vai kā. paldies tev. tas nekas, ka rīt tu atvainosies, ka šitā tev nevajadzēja teikt. man vajadzēja kaut ko tādu dzirdēt šovakar. Leave a comment |
