as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

man sāp sirsniņa, ka dabūju pateikt dažus nīgrus vārdus par ingu sprinģi. man patīk inga sprinģe, vismaz noteikti vairāk patīk kā nepatīk. un mierinu sevi, ka viņai ne silts, ne auksts. un, ka tai brīdī, kad esot teikusi savus nīgrvārdus, aizmugurē mazgalvīgā publika esot kliegusi - tad parādi, ko pati proti.

vienvārdsakot, viss ir pavisam ok, man nešķiet, ka jānāk uz dzejas slamu, lai stāstītu savas politiskās nostājas un neiecietību pret visiem citiem, kas muļķi. tam ir ciba un tviteris.

un, ja būtu bijis baigi spēcīgi un ironiski un daiļi, lai taču.

bet bija pagalam jocīgi. jutos neērtāk kā tad, kad cilvēki lasa dzeju, kur atskaņās no visas sirds un bez jebkāda kiča vai kā cita attaisnojoša lietotas mājas, kājas, stājas. un tas jau ir - ļoti neērti.