as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

pēc praida nokļuvu sarunā par to, kāpēc VIŅIEM tas ir vajadzīgs. ar tik uzsvērtu "VIŅI", ka apskrējās dūša. "jo tu taču esi heteroseksuāla, vai ne?" - kāds atcerējās bažīgi pajautāt, uzsitot man dusmas pietiekami augstu, lai turpmāk, nabadziņš, dabūtu teikt: "VIŅI, tas ir- JŪS". un likumdošanu vajagot gan sakārtot, bet klusiņām. jo tas, ka VIŅI, tas ir - JŪS... tik skaļi, tas jau neko labu nedara...

tā varbūt nav homofobija tādā tīrā izpratnē, tā ir homonervozitāte kaut kāda, tomēr, palūkojoties apkārt, kļūst bēdīgi, kļūst bēdīgi, atceroties Franciju, kur visi patiešām bija vienādi, un, ja kādreiz vispār kļuva aktuāli, ka kāds ir, vai nav gejs, tas bija nevainīgā klačošanās izpratnē, ka šiem abiem taču kaut kas IR, un tirdīšana bāros, lesbiete, kas man dzērušai nīgri paziņo, ka viņa nav nekāds eksperimentu lauciņš, vai cits čoms, kurš maigi noglāsta man galviņu un koķeti saka: ja es nebūtu tik sasodīti zils, oi, kā es tevi izdrāztu. respektīvi, seksualitāte kļūst būtiska, tad kad mēs runājam par seksu. nevis par sugu "geji". VIŅI, bļaģ.