Sep. 11th, 2014 02:40 pm šorīt no rīta, ejot mājās, ieeju veikalā. tas ir man mājām tuvākais veikaliņš un arī visneērtākais veikaliņš pasaulē. ja tas būtu romantisko komēdiju veikaliņš, tas būtu ideāls, jo tur nav iespējams nesaskrieties nemitīgi, pat ja veikalā ir divi cilvēki, un katrs no viņiem mērķē uz galēji pretējiem produktiem.
un tur ir puisis. simpātisks. tāpēc es nemaz nedusmojos, arī tad, kad ieskrienu viņā jau trešo reizi. mēs satiekamies pie kases, izrādās, viņš nav latvietis, neuzķeru akcentu, bet jauniņā, apaļā un ar blaugznām apbirusī pārdevēja nerunā angliski. viņš smaida un iecietīgi bakstās, kamēr viņai pielec. kaut ko pārtulkoju, bet pa lielam viņi paši tiek galā. skatos uz viņu, viņš galīgi nezaudē pacietību, tas laikam ir tas, ko mēs saucam par ārzemnieku liekulību, tas nepārejošais smaids. esmu pietiekami savaldzināta, lai mēģinātu viņam uzsmaidīt, pirms viņš aiziet, bet viņš mani īpaši nepamana, viņš priecīgi saka paldies tai meitenei, viņš noteikti ir uzlabojis vismaz viņas šodienu. pievēršoties man, viņa pēkšņi vairs nav viens no tiem cilvēkiem, ar kuriem tev gribas ātri tikt galā, lai neļautu viņu pelēkajam nīgrumam pielipt.
nāk miegs. šausmīgi nāk miegs, esmu galīgi nevesels, galīgi nelaikā.
reizi trijos gados man jātiek pie plaušu karsoņa, tas ir tik neizbēgami, ka pilnīgi besī laukā. pēdējoreiz- maskavā, šķiet. 8 comments - Leave a comment |