| May. 26th, 2014 07:45 pm bija tāds tantuks. krieviete. viņa dzīvoja ceturtajā stāvā un tad pusceļā pūtās uz palodzes pie manas kāpņu telpas. vienmēr gribēja runāties, vienmēr mulsu. un vienmēr sauca mani par skaistu, un vienmēr murmināja kaut ko pie sevis. uzdāvināja t. šokolādes eiro, kas vēl aizvien mētājas starp mantām.
un reiz, kad satiku veikalā, viņa teica, ka viņai, lūdzu, bulciņu. kuru? visgaršīgāko. jaunā pārdevēja ilgi domāja, es smējos.
nu jā. viņa esot nomirusi.
aklo onkuli, kas mūs toreiz palaida filmēt savā dzīvoklī balkonu, un bija, iespējams, vienīgais cilvēks uz planētas, kas skuma, ka filmēšanas komanda tik aši izgaisa, tas pats, kam sievas bilde melnā rāmītī, tas pats, no kura plūda tā vientulība, kas gandrīz vai metas tevi vainot pie visas tās dzīves, kas tev vēl priekšā, kas sauc žēlot, bet vienlaikus aizbiedē kā lipīga slimība, tā salauztā vientulība. viņu vakar esot aizveduši uz slimnīcu ar infarktu vai insultu, kurš gan šos divus atšķir. droši vien, ka veci cilvēki.
mazā garāmejošā nāve.
vecums, šķiet, pats par sevi ir vientulības forma. pasaule atkāpjas, ar pasauli sarunāties kļūst grūti, ar pasauli sarunāties kļūst aizvien grūtāk, pasaules vairs nav. the end. 6 comments - Leave a comment    |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}