as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

cikādes man vienmēr liek domāt par vidusjūru.
zaļu ūdeni, brūnām acīm, košzilām debesīm, smiltīm uz mitras ādas, piesvīdušiem autobusiem, baltām jahtām, rozā zivtiņām, baltām naktīm, orhidejām, dienvidnieku vieglo akcentu, tūristiem nezināmiem nostūriem, ģitārām tumsā, sangriju, siestu, pēcpusdienas longdrinkiem, neciešami lipīgu mūziku... par kādām septiņām vai astoņām vasarām, kas atmiņā jau sen ir saplūdušas un pazaudējušas ģeogrāfisku piederību.

bet es atceros 590 pakāpienus. kamargas flamingo. vainadziņu sanhuana dienā. tirdziņus ar rozmarīnu un datelēm. yesterday dziesmu pie baseina. pilnīgi vājprātīgo salūtu. to, kā mums uzsmaidīja banderass. fotogrāfiju viļņos. ronaldu asaras lētā bāra televizorā. baltas pūkainas čības barselonas naktsklubā. itāli ar okeānu un jūru ferrari bardačokā. sievieti, kas nekad neraudāja. blatu pie saldējuma pārdevējiem. mirkļu ķēdītes.

un es atceros, kā es pirmoreiz ieraudzīju to jūru. naktī.

pirms astoņiem gadiem. es skatījos uz jūru, dega karnevāla lampiņas un es paziņoju, ka gribu te nomirt.

tas ir tik briesmīgi banāli, ka... eh, būtu tās cikādes paklusējušas.