Baigi jocīgā sajūta. Jo viss pasaulē sametas tumšākās un duļķainākās cilpās, jo iekšēji vairāk ir "viss ir labi" sajūta. Es zinu, ka es esmu īstajā vietā un laikā - savas dzīves centrā. Visu laiku tā ir, arī, kad notiek sliktais, arī tad, kad ļoti sliktais. Nekad iepriekš tā nav bijis.

Un bailīgi, ka tas viss varētu tūlīt beigties, jo nu jau gandrīz pilnīgi skaidrs, ka būs karš (jo nu, visi tie importa aizliegumi, karaklaiusības atjaunošana), es neesmu īpaši izglītota ne vēsturē, ne politikā, bet šie man leikas ir diezgan skaidri dotie, plus daudzi citi. Tas ir diezgan briesmīgi, jo man jau, tikai paskatoties filmas par karu, gribas palīst zem gultas aiz bailēm (un es nemaz tagad nekoķetēju, man ir panika no cilvēkiem uniformās), un es ļoti negribētu te palikt, ja sāktos karš, es esmu godīga un pilnīgi parakstos zem pikaczu rakstītā: "neliec man iet bojā, nepieprasi, Polija, manas asinis". Mans patriotisms ir tāds, ka es esmu gatava par daudz ko cīnīties, kamēr ir brīva un dzīva valsts, bet mirt gan nē. Un tas ir gan par bailēm, gan par to, ka neko šī valsts manu tādu nav darījusi, lai es justos, ka mans pienākums būtu mirt tās dēļ.

Eh, es labāk paklausīšos Markesu un pēcāk padomāšu, ko varētu darīt atlikušajās trīs brīvajās dienās, un pēc tam jau būs jāiet gulēt.