Nez, vai es būtu atguvusi prieku par ēstgatavošanu? Pēdējās nedēļas laikā es esmu sev katru dienu gatavojusi vismaz vienu siltu maltīti katru dienu un nemaz neesmu izjutusi to par milzīgu apgrūtinājumu. Katru dienu pienāk brīdis, kad ir sajūta "un tagad jāuztaisa ēst", līdzīgi kā "tagad vajadzētu iet garajā pastaigā ar suni". Šodien pagatavoju kaut kādus dzeltenus putraimus, ko veikalā biju noturējusi par lēcām un ko nekad agrāk nebiju ēdusi (garša bija starp kuskusu un rīsiem), un uz pannas saceptus dārzeņus - tas kopā garšoja tik brīnišķīgi, ka es noskumu, ka pati esmu šo pagatavojusi, jo nav neviena, kam pateikt "cik forši, ka tu uztaisījis šīs garšīgās vakariņas".

Un vispār mana fizioterapeite varētu būt ļoti priecīga, jo brokastīs es ēdu auzu pārslas ar jogurtu un sagrieztu banānu. (es tikai nezinu, vai tas, ka es nevāru auzu pārslas, bet apleju ar ūdeni tāpat kā sunim, jo man tā garšo labāk, ir labi vai slikti, man riebjas tā plēvīguma sajūta, kāda ir vārītā putrā, nu, vismaz es nemāku izvārīt tādu, kā man garšo, plus pienu tāpat nelieku klāt, tā kā neredzu lielu jēgu vārīt, plus man vārot ir slinkums maisīt, tāpēc parasti piedeg, un arī nekad nevar izvārīt tieši tik daudz, cik vienā reizē var apēst, tāpēc pārējais parasti katlā aizmirstas un sabojājas.