21 August 2014 @ 10:01 pm
 
Šodien aizgāju uztaisīt e-talonu. Acīmredzot, viņiem sarakste ar mani sistēmā neparādās - darbiniece bija ļoti laipna un korekta. Tagad man ir divi e-taloni - viens pašai, otrs pavadonim, kas nozīmē, ka tajās reizēs, kad es transportā braucu ar kādu kopā, vairs nebūs jāčakarējas ar vadītājiem un biļetēm, ja nu vienīgi nakts transportā, kur e-taloni vispār nedarbojas. Šo sistēmu viņi ir izdomājuši tiešām ērtu un funkcionālu, cits jautājums, cik viņu transports cilvēkiem, kam tas ir par brīvu, reāli ir pieejams. Bet būtu tik forši, ja visi darbinieki visādās iestādēs būtu tik prātīgi un saprastu, ka es tikai neredzu, nevis esmu kukū, un ar mani ir iespējams normāli komunicēt un nav jājūtas nekā "ārprāts, ko lai tagad dara?", jo, kad cilvēki tā jūtas, lai cik viņi nebūti "pieklājīgi", to principā nav iespējams noslēpt. Vēl ļoti veiksmīgi izrādījās, ka tajā klientu apkalpošanas centrā, kurā es biju, bija dzīvā rinda, nevis nr. sistēma.
Toties zvaigznes grāmatnīcā, kur es Leldei pirku kulturuloģijas mācību grāmatu, gan es biju šokā par komentāru "vai tiešām jūs nevarat atrast pati, kāpēc man ir jūsu vietā jāmeklē?", un te pat nav runa par to, ka "ja jau tu neredzi, nafig tev to grāmatu vajag", jo es tiešām nejutos tā, ka, lai lūgtu palīdzību ar grāmatas atrašanu grāmatnīcas darbiniecei, man būtu jāspecifizē "es pati to nevarēšu lasīt, bet mana draudzene palūdza nopirkt", lai gan, kad viņa tikai norādīja virzienu un sāka pukoties, es, protams, teicu, ka es neredzu un nevarēšu atrast, bet principā vienk. wtf, viņiem tak jābūt ieinteresētiem man kaut ko pārdot, es esmu grāmatnīcās regulāri lūgusi palīdzēt atrast lietas arī agrāk, jo es principā sūdīgi orientējos un pamanu, kur kas atrodas.
Un skaidrs, ka, visticamāk, es būtu atradusi un identificējusi to grāmatu arī pati, bet tas man paņemtu nenormāli daudz laika (jo tā nebija maza grāmatnīca), plus, viņi vēl man, ļoti iespējams, pagūtu piesieties, ka es fotogrāfēju, murmuļi tādi.

Vēlāk es gāju diezgan pagarā pastaigā ar dž un, šķiet, ka būšu tuvējā apkārtnē atradusi tādu pastaigu maršrutu, kas man ļoti patīk (un nav mežs). jo es dubļainā rudenī pa mežu bradāt netaisos. Tagad gan maz nogriezos no lielajām ielām, darīju to tikai tad, kad biju droša, ka te ir orientieri, kurus es noteikti atcerēšos un atradīšu ceļu atpkaļ, bet būs forši pamazām visu izpētīt arvien vairāk, un es arī ceru, ka ar laiku es sapratīšu, kurā virzienā tas ir, kur es eju staigāties ar suni, jo, cik saprotu, no šejienes varētu būt relatīvi tuvu visādas vietas, uz kurām es varētu gribēt kādreiz aizet.

Vēl es, diemžēl nevarēju palīdzēt angļu valodā runājošai sievietei atrast viņas viesnīcu, bet vismaz esmu pārlauzusi sevī nespēju runāt vispār, un varēju pateikt, ka man ir ļoti žēl, bet es nezinu, kur tas atrodas. Man tiešām bija ļoti žēl, ka nevaru palīdzēt, jo es, protams, ļoti spēju empatizēt nezināšnu, kur tu atrodies un kur tev jāiet.

Dž nebija nekādi iebildumi, kad es apstājos runāties ar svešu cilvēku, bet ar ņūtonu gan viņš nepavisam negribēja draudzēties.
 
 
( Post a new comment )
pelnufeja[info]pelnufeja on August 21st, 2014 - 11:31 pm
"neorientējos nekur vispār" - man šķiet, ka es šo saprotu.

es arī vienmēr saku, ka patiu sūdīgi orientējos, kad kāds kaut ko prasa arī tad, ja, man liekas, ka es it kā zinu, kur konkrētā vieta ir, un man arī bieži ir tā, ka es eju pa ļoti dīvainiem ceļiem, kurus citi uzskata par "garākajiem un neērtākajiem", un tāpat nespētu citam cilvēkam normāli pastāstīt, kā jāiet.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]uzpurne on August 22nd, 2014 - 12:11 am
OMG, tu esi mans topogrāfiskā stulbuma soulmate : D
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on August 22nd, 2014 - 12:38 am
jap, ir labi zināt, ka pasaulē ir kāds, kurš ZINA, kāda ir tā "i am so completely lost" sajūta. Tagad ir mazliet vieglāk ar šo, jo es neredzu, un tad jau cilvēki parasti tic, ka man varētu būt grūti kaut ko atrast, bet agrāk bieži bija sajūta, ka man vienk. netic un domā, ka es izliekos vai ka man ir slinkums papūlēties un kaut ko iegaumēt, bet es pūlos lielāko dālu no tā laika, kad eju pa ielu - es vienkārši neatceros, kā kaut kas izskatījās un kurā virzienā tas atradās, par tumsu vispār nerunāsim - pilnīgs pizģec, un man ļoti bieži tiešām nav ne mazākās nojausmas, kur es atrodos un kurp jāiet.


(Reply) (Parent) (Link)