Previous | Mem | Next
 
pelnufeja
pelnufeja
02 August 2014 @ 01:35 am
 
Tad, kad man uznāk milzu bēdas un apvainošanās uz visu pasauli, es jūtos no sērijas "bet es taču esmu tik labsirdīgs un atklāts cilvēks, kāpēc man tā dara pāri?"

es nemaz neironizēju, es tiešām par sevi tā domāju, un tiešām šo īpašību dēļ (reizēm) man sevis ir mazliet žēl, bet lielākoties es domāju, ka tas ir labākais, kas manī ir.
 
15 comments | Leave a comment
 
( Post a new comment )
[info]nulle on August 2nd, 2014 - 01:56 am
Dīvaini, man liekas, ironija ir tāda kā maska.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on August 2nd, 2014 - 02:04 am
man gribētos domāt, ka tad, kad es par sevi saku "ļaunīgs radījums", es tomēr mazliet ironizēju, jo man tiešās asociācijas ir - veļas pa ielu tāds gollums un uz visiem rūc. par atklātību - es mēdzu teikt, ka es esmu dusmīga, bēdīga, sarūgtinmāta vai, ka man "abnormāli krīt uz nerviem, ka bērni pašlaik rotaļu laukumā bļaustās, jo man tas traucē lasīt grāmatu".
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on August 2nd, 2014 - 02:08 am
tb - es domāju, ka visi cilvēki kādreiz jūtas "nepareizi", jautājums, vai viņi ir gatavi par to reflektēt. es domāju, ka man tas, ka es reizēm esmu, reizēm nāk par sliktu, un tajā pašā laikā es sevi cienu par šo atklātību.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
[info]nulle on August 2nd, 2014 - 02:15 am
Es nevaru uzrakstīt viennozīmīgu komentāru.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on August 2nd, 2014 - 02:16 am
ļoti prātīgs novērojums.
(Reply) (Parent) (Link)
invisible[info]chanteuse62 on August 2nd, 2014 - 11:55 am
tehniska atkāpe filozofiskajā diskusijā..
dzīvoju virs bērnu laukuma, logs, protams, vaļā. kad es uz kaut kā lasīšanu koncentrējos- varu pilnīgi iegrimt un citu neko nedzirdu. citreiz esmu likusi skanēt mūzikai austinās, bet, ne lai klausītos- lai varētu izslēgt blakus trokšņus.
(Reply) (Parent) (Link)