Tad, kad man uznāk milzu bēdas un apvainošanās uz visu pasauli, es jūtos no sērijas "bet es taču esmu tik labsirdīgs un atklāts cilvēks, kāpēc man tā dara pāri?"

es nemaz neironizēju, es tiešām par sevi tā domāju, un tiešām šo īpašību dēļ (reizēm) man sevis ir mazliet žēl, bet lielākoties es domāju, ka tas ir labākais, kas manī ir.