Veikalā, stāvot rindā, vēroju man priekšā stāvošo vīrieti un viņa sunīti un atkal aizdomājos par priekšstatiem, kādi cilvēkiem mēdz būt saistībā ar suņiem. Sākot jau ar to, ka miniatūro suņu saimniekiem viss ir atļauts, viņi var suņus ņemt jebkādās telpās, transportā nelikt uzpurni un tamlīdzīgi. Un vispār ir diezgan izplatīta nostāja “mazs suns - miermīlīgs suns, liels suns -bīstams suns” – kad, piemēram, mēs ar mammu esam gājušas staigāties kopā ar abiem suņiem, bieži vien cilvēki drīzāk ir gatavi laist savu bērnu vai suni draudzēties ar Dž, nevis ar E, kaut arī E ir miemīlīgs labradors. Un īpaši jocīgi ir tas, ka šie priekšstati ir dzīvi arī pašu suņu saimnieku vidū – man liekas, ja tev ir suns, tu taču vismaz kaut ko ar laiku uzzini par suņiem arī kopumā, nevis tikai iepazīsti savu suni vai viņa sugu, tb – it kā taču tiek tik daudz runāts par to, ka mazi suņi patiesībā cilvēkiem iekož daudz biežāk, jo viņu nervu sistēma ir nestabilāka.

Tb – mani nekā netraucē pundursuns veikalā, bet kopumā es nezinu, vai ir pareizi, ka viņš tur ir, kamēr lielāki suņi nedrīkst nākt iekšā. Un tas pat nav personisks aizvaionojujs, jo mans suns nav draudzīgs, un es viņu veikalā vest negrasītos, pat ja drīkstētu, es vienkārši domāju teorētiski par šo problēmu. Toties, ja man kādreiz būs nepieciešams suns-pavadonis, tad gan es gribētu varēt viņu vest veikalā (tb – pēc likuma jau arī laikam drīkst), bet ir nepatīkami iedomāties, ka ir cilvēki, kas droši vien uzskatītu, ka arī šis (lielais) suns viņus apdraud.