Man patīk cilvēki arī tad, ja viņi ir noguruši, neizgulējušies vai skumji. Īsti cilvēki.

Es gan kaut kad, nevarot aizmigt un vārtoties pa dīvānu un domājot par patiesumu, atcerējos sen, sen Karogā lasītu Raupa dzejoli, kurā bija kaut kas par to, ka cilvēks nevar visu rakstīt ar asinīm. Un, man šķiet, ka patiesums, kopumā ir diezgan grūti notverams un definējams: lielā mērā viss atkarīgs no konteksta, turklāt viss taču visu laiku mainās, bet mana subjektīvā izpratne par patiesumu ir būt patiesam ir būt patiesam tagad, tas jau ir ļoti daudz.