Es gan te vairāk biju domājusi ne tik daudz, ka man tagad patīk visi cilvēki, un es tolerēju visas uzvedības, jo tā galīgi nav, bet drīzāk, ka cilvēki (tādi, kādi viņi ir, ir sākuši mani interesēt), tb – mani principā vairs nemēdz interesēt maskas un nav ne mazākās vēlēšanās ar tām noņemties arī, ja tās ir skaistas un filigrāni izstrādātas (ja vien runa nav par mākslu, protams), dzīvē man gribas būt ar “dzīviem” cilvēkiem. Arī tad, ja viņi vienmēr nerīkojas pareizi un “skaisti”.