04 May 2014 @ 01:43 pm
 
Mani standarti jau ir ieviesušies – tiešām, ir divas tendences: vai nu rakstīt blāblā plaģiātiskus ala Bārda, ala Rainis dzejolīšus par Latvijas mīlestības cēlumu, vai arī pseidoprozas darbiņus, kas sevī ietver šā brīža politisko, sociālo un ekonomisko problēmu izklāstu. Skaidrs, ka sagaidīt kādas baigās mākslinieciskās kvalitātes būtu naivi, un, galu galā, tas taču arī nav mērķis, manuprāt, tik daudz, cik literatūra ir mākslas priekšmets, nevis vēstures un teorijas, rakstīšanai drīzāk vajadzētu būt kā tiešām radošuma attīstīšanas metodei vai terapeitiskam procesam. Vai tās učenes mūžā ir kādu creative writting grāmatu palasījušas? Šitādi teksti nahuj nevienam nav vajadzīgi - ne pašiem rakstītājiem, ne lasītājiem. Tādus raksta zombiji, kas vispār nav spējīgi domāt un radīt kaut ko ārpus šablona.
Man šausmīgi žēl, ka es nevaru par šo nekā daudz publiski izteikties, jo nu - tas, ka es lasu tos skolēnu darbus un reizēm arī zpd, jau ir kind of slēpjams, bet tie, kuri oficiāli lasa, taču lielākoties nospļaujas par kvalitāti un radošumu.
 
 
( Post a new comment )
honeybee: saruna[info]honeybee on May 4th, 2014 - 05:35 pm
Par tēmām/kvalitāti, protams, tev ir taisnība. Bet then again, cik bieži tu ej pa parku, takas malā ieraugi brūnu struņķīti un padomā "hmm, varbūt tā ir apsūkāta šokolādīte?"
(Reply) (Parent) (Link)