Lasot par visādām sight loss iespējamajām psiholoģiskajām blaknēm, man reizēm kļūst pavisam neomulīgi, nu, kaut kā tā, ka, ja jau cilvēkiem ir tik milzīgi depresijas riski un lielākoties viņi, vismaz sākumā, jūtas totāli izolēti, un vispār pārdzīvo visādas emocionālas šausmas, varbūt man tas viss vēl draud, vai arī es īsti adekvāti nenovērtēju situāciju. Es, protams, ceru, ka tā nav.
Man ārkārtīgi patīk, ka dažādos avotos ir ļoti sakarīgi nošķīrumi starp sajūtām, kas situācijai ir dabiskas un normālas: nu, tur sēras, skumjas, dusmas, bailes utt, un ieilgušām nomāktības domām un emocijām, par ko jau būtu jāuztraucas kā depresijas iedīgļiem. Tas man ļauj secināt, ka nopietnu emocionālu problēmu šī dēļ man nav, jo nevienas sliktas sajūtas neturpinās ilgāk par pāris dienām un nekad nepārmāc visu pārējo.
Bet bailes es redzu kā potenciāli riskantu faktoru. Šobrīd es jūtos tā, ka es tās esmu ignorējusi mazliet par daudz, neatstājot tām gandrīz nemaz brīvas telpas, tādējādi ļaujot bailēm kļūt diezgan draudīgām un apslāņoties ar šo to visai neglītu. Un es īsti nezinu, ko lai ar to visu dara. Es neesmu naiva un ļoti labi apzinos, ka, lai arī cik pozitīva attieksme pret situāciju nebūtu un cik veiksmīgi neizdotos organizēt savu dzīvi, bailes kaut kādā mērā vienmēr būs klātesošas, jo tu jau nevari sev pateikt „nav pilnīgi nekāda iemesla uztraukties”, bet noteikti var dzīvot ar sajūtu, ka pārāk daudz to darīt, nav vērts un produktīvi, droši vien vajadzētu mācīties atstāt bailēm un visādām nedrošībām savu vietu, bet neļaut tām ietekmēt rīcības un lēmumus lielos vilcienos. Un pārstāt saukt sevi par gļēvuli, tiklīdz ienāk prātā, ka varbūt man tomēr ir bail. Atcerēties par atklātību pret sevi.

Man ir bail no dažādām lietām. Pirmkārt, mani uztrauc reālā prognožu neesamība un neskaidrība par to, kā šis progresēs vai neprogresēs, un, ja progresēs, tad cik ātri/lēni. Tāpēc es mēdzu krist panikā, kad, piemēram, esmu ļoti ilgi lasījusi un man vienkārši ir nogurušas acis, vai, piemēram, kaut kad es nebiju pamanījusi, ka nejauši esmu kindlē samazinājusi ekrāna spožumu, kā rezultātā man bija ārkārtīgi grūti lasīt, un es tikai pēc laika sapratu, kas par lietu. Tas tā nav visu laiku, es neesmu panikā nemitīgi, bet reizēm es naktīs nespēju aizmigt vai arī pamostoties man ir bail atvērt acis. Šī situācija objektīvi ir biedējoša, un es zinu, ka to nevar tā atrisināt, izdarot kādu vienu vai otru lietu, bet man gribētos iegūt lielāku miera sajūtu par šo, lai nebūtu gluži tā, ka bailes nemitīgi elpo pakausī, un es nešaubos, ka tas ir iespējams, jo šī tiesām ir no tām nedaudzajām lietām, kuras tu nevari ietekmēt, tāpēc neatliek nekas cits kā hope for the best and prepare for the worst princips.
Otrs baiļu aspekts vistiešākajā mērā saistās ar citiem cilvēkiem un viņu iespējamajām attieksmēm, pat nevis tik daudz, ka tās varētu būt negatīvas, tb – es zinu, ka tās būs visādas, bet ar to neparedzamību, jo man būs jākomunicē ar ļoti daudziem cilvēkiem, kurus es nepazīstu un es nevarēšu iepriekš zināt, kā viņi uz šo reaģēs. Pašlaik tomēr es dzīvoju diezgan saudzējošā režīmā un lielākoties kontaktējos ar cilvēkiem, kurus es jau pazīstu vai vismaz kuri par mani kaut ko zina, vismaz no cibas. Bet tās nedaudzās situācijas, kad es esmu piedzīvojusi kaut kādas ne pārāk iepriecinošas reakcijas, kā, piemēram, „šis ir tik briesmīgi”, kas nozīmē, ka otram manis noteikti ir ļoti žēl (un kas man liek turēt aizdomās par iespējamu žēlumu arī citus cilvēkus), vai kaut kādas iestāžu darbinieku attieksmes pret mani kā mentally challenged, ir bijušas ārkārtīgi nepatīkamas un laikam jau pietiekami biedējošas. Kaut arī es, protams, saprotu, ka citu cilvēku (īpāsi jau svešu) domas un jūtas nekādā ziņā nav mana atbildība, bet tāpat tas ir saistīts ar milzīgu trauksmi un nedrošības sajūtu. Un brīžiem es iedomājos, ka varbūt lielākā daļa cilvēku kaut kā tā domā (kā droši vien nav, lai gan es, protams, nezinu), bet šīs nav lietas, par kurām vieglu roku sev pateikt „kāda starpība, lai taču domā, ko grib”. Un tieši ar citu reakcijām lielā mērā saistās arī mana sajūta par to, ka es nedrīkstu stāstīt, ka man mēdz būt bail, jo, lai citi noticētu tam, ka es patiešām varu diezgan brīnišķīgi šo situāciju menedžēt un kopumā justies labāk kā jebkad dzīvē, un vispār, ka es joprojām varu darīt gandrīz jebko, man nedrīkst būt bail, jo, ja man ir bail, tad es pati par to šaubos. (un te ir tā klusā vēlēšanās pēc tā, lai pasaule kopumā būtu vairāk iedrošinoša, nevis apšauboša,). Vēl es arī mēdzu justies ļoti vainīga par to, ka cilvēkiem mēdz būt neērti man par šo kaut ko jautāt, jo tad es neviļus sāku domāt no sērjas „ja nebūtu šīs problēmas, visiem būtu daudz vieglāk”, kas arī, protams, būtībā ir absurdi, jo man liekas pilnīgi ok atbildēt uz jautājumiem un mani tas nekā neaizvaino, kamēr tas tiešām netiek jautāts aizvainojoši, bet ar kaut ko tādu man vēl līdz šim nav nācies sastapties. Bet ar šo arī saistās manas bailes nākotnes sakarā, jo es zinu, ka patiesībā jau, kaut arī es esmu piedzīvojusi šo to nejauku, tas jau nav bijis nekas tik briesmīgs, tb – reakcijas varētu būt ļoti visādas, sliktākas.
Un tad vēl bailes kopumā mani ļoti biedē, jo mana līdzšinējā baiļu pieredze rāda, ka baidīties nozīmē nedarīt lietas un netikt galā, kaut arī tam noteikti tā nav jābūt, un no pēdējā laika pieredzēm es varu mācīties, ka reizēm tu vari būt ļoti skumjš, dusmīgs un apjucis, jo cilvēks reizēm tāds ir, bet tas nenozīmē, ka dzīve tāpēc apstājas. Ar bailēm droši vien ir tāpat. Mani ļoti mierina kādā video, kur par redzes zaudēšanu tiek runāts kā par progresējošu zaudējumu, stāstītais, ka tā nav nekāda gļēvulība reizēm justies nedroši par ļoti vienkāršām lietām, jo šī ir ārkārtīgi vizuāla pasaule, kurā tu nemitīgi sastopies ar lietām, kas tev atgādina par to, ko tu nevari un nekad nevarēsi, un tas ir sāpīgi un bailīgi. Un šīm emocijām vajag laiku un telpu. Un tomēr, tu visu laiku vari darīt lietas, kas vairo tavu drosības sajūtu un ticību saviem spēkiem, „you just have to fight it back”, proti, visu laiku turpināt pārvarēt savas bailes, vienas lietas, ko tu nevari izdarīt, vietā atrast trīs citas, ko tu vari, vai atrast veidus, kā izdarīt to, ko tu šķietami nevari, un tas darbojas, tas lieliski darbojas, tu visu laiku vari atklāt par sevi un pasauli jaunas un jaunas brīnišķīgas lietas.
Man ļoti palīdz viss, ko par šo var atrast internetā – pieredzes un viedokļi; ir mierinoši un iedrošinoši zināt, ka citi arī šo ir piedzīvojuši, baidījušies, piemēram, vai spēs noķert pareizo transportu, nopirkt pareizo šampūnu utt. Bet tas tomēr ir kaut kā distancēti, brīžiem, man liekas, ka es par visādām savām nedrošības sajūtām varētu gribēt aprunāties ar kādu, brīžiem, man šķiet, ka tas viss (varbūt tāpēc, ka es par to domāju kaut kadā haosā un periodiski) ir pārāk visaptverošs un milzīgs, lai es spētu ar to tā vienkārši viena pati tikt galā, nu, tb – es jau mēģinu tāpat kā par citām lietām domāt diezgan terapeitiskā manierē: skatīties racionāli un analītiski, meklēt cēloņus un veidus, kā kaut ko varētu pārvarēt, bet brīžiem, man liekas, ka man pietrūkst viedokļa no malas vai vienkārši opcijas izstāstīt, lai šīs sajūtas nepaliktu novārtā ar domu, ka ir jau svarīgākas lietas, un tad pamazām nesāktu apaugt ar tādiem absurdiem slēdzieniem kā „baidoties, es nododu cilvēkus, kuri man tic”, un patiesībā šādas domas mani uztrauc daudz vairāk par pašām bailēm, jo tie ir bēgšanas un patiesās problēmas neredzēšanas mehānismi, kas man liek apšaubīt, vai brīdī, kad man būtu patiešām par grūtu, es spētu sev to atzīt un laikus pamanīt, ka kaut kas nav kārtībā. Man gribētos sajūtu, ka, ja kādā brīdī es tā sajustos, man būtu opcijas kā to risināt, bet es neko tādu nevaru iedomāties, ja dzīvotu, piemēram, Lielbritānijā, varētu pieteikties viņu specializētajai counseling programmai, jo man ir sajūta, ka šis varētu prasīt pāris sesijas, nevis ilgstošu terapiju, jo kopumā es jūtos pat ļoti labi un man gribētos runāt tieši par šo, tb – konkrēta, specifiska problēma, mani vienkārši mazliet satrauc, ka šis varētu kaut kā turpināt dzīt saknes un plesties plašumā.

Bet varbūt es vienkārši esmu pārāk pārjūtīga un nedaudz paranoiska, lai gan, man liekas, ka es mācos būt veselīgā nozīmē „piesardzīga”.

Lūdzu nedomājiet, ka šis bija paredzēts kā sūdzēšanās ieraksts vai kaut kā tamlīdzīgi, man vienkārši likās svarīgi sev pašai šīs lietas piefiksēt un kaut kā puslīdz godīgi pārdomāt.