"Gribu pateikt kādu vārdu par bailēm. (..) Tās ir gudrs, viltīgs ienaidnieks (..). Tās neievēro nekādu pieklājību, nerespektē likumus un konvencijas, nepazīst žēlastības. Tās atrod tavu vājāko vietu un dara to nekļūdīgi. To sākums vienmēr meklējams tavā prātā. Vienu brīdi tu jūties mierīgs, pašpārliecināts, laimīgs. Tad bailes, maskējušās par nelielām šaubām, ielavās tavā prātā kā spiegs. (..)
Drīz vien tu pieņem pārsteidzīgus lēmumus. Tu padzen savus pēdējos sabiedrotos - cerību un ticību. Un, skaties un brīnies, tu esi sakauts. Bailes, kas ir tikai īslaicīga noskaņa, svin pār tevi uzvaru.
Šo problēmu grūti izteikt vārdos. Jo bailes, īstas bailes (..) perinās tavā atmiņā kā gangrēna. Tās pūlas sagandēt visu, pat vārdus, ar kuriem par to jārunā. Tāpēc visiem spēkiem jācenšas tos izteikt. Jācīnās, lai vārdi bailes apgaismotu. Jo gadījumā, ja to nedara, bailes pārtop bezvārdu tumsā, no kuras tu vairies, kuru tev varbūt izdodas pat aizmirst, tā pakļaujot sevi tālākiem baiļu uzbrukumiem, jo tu nekad neesi nopietni cīnījies pret šo ienaidnieku, kas tevi sakāva."

Jans Martels, "Pī dzīve"