Nu, tad beidzot viņi ir man atsūtījuši lēmumu par atļauju mainīt uzvārdu, un es jau nedēļas nogalē paguvu galīgi sakreņķēties un uzrakstīt e-pastu ar jautājumu, cik tad man vēl ilgi būs jāgaida. Atliek tikai sākt lasīt The Name of the Wind par vārdu maģiju, un nākošajā dienā pienāk vēstule. Vajadzētu šonedēļas laikā saņemties sākt pases izgatavošanas procesu, jo tas jau arī vēl paņems laiku, un tikai pēcāk varēs sakārtot lietas ar banku.

Tā kā opis bija atnācis labot durvju slēdzeni, jau ap divpadsmitiem gāju garajā pastaigā ar suni, pēc tam aizgāju uz aptieku un pastu. Es gribētu, lai viņi izdomā tādu recepšu sistēmu, kur tu recepti vari kaut kā elektroniski atjaunot, jo, kaut arī es vienmēr palūdzu ārstei, lai viņa man uzraksta divus spiediena zāļu iepakojumus, tāpat regulāri attopos, ka man nav zāļu un nav recepšu, kas mēdz nelāgi atsaukties uz manu galvas/acu pašsajūtu.

Ir kaut kāda trauksmaina nomāktības sajūta, bet visādas darāmas lietas diezgan palīdz novērst domas. Likt dienu kā puzli. Pamazām un bez panikas, bet likt.