04 April 2014 @ 05:46 pm
 
Paradoksāli, man šķiet, tas, ka terapijā tu iemācies neminēt, ko citi cilvēki par tevi domā, bet pajautāt viņiem, ja tas ir svarīgi, tāpat arī negaidīt, ka citi uzminēs, ko tu domā, bet pats terapeits, jautāts "ko jūs par mani domājat?”, mūžīgi atbild ar pretjautājumiem no sērijas "un kādas ir tavas fantāzijas?". Tas man abnormāli krita uz nerviem, tāpat kā tas, ka es nevarēju uzzināt, vai viņa ir homofobs, vai viņai šķiet, ka divvalodība ir ok, kādas grāmatas viņa ir lasījusi utt. Bet vismaz valodas kļūdas es varēju izlabot, un viņa redzami centās tās vairs nepieļaut.
 
 
( Post a new comment )
izelpa[info]elpa on April 4th, 2014 - 06:05 pm
true, true! :) var to saprast.
mums ar pasniedzējiem fakultātē vienmēr bijis tā, ka šķiet, ka katram ir kāda slepena, fantastiski interesanta personība/privātā dzīve, un esam dalījušies kursa biedru starpā ar daudzām tādām fantāzijām.

bet the simple thing is, ka tas ir viņas darbs, un šī darba ētika gluži vienkārši neļauj klientam stāstīt, ko tu par viņu domā. viņas darbs ir savākties un palīdzēt tev labākajā veidā, uz kuru viņa ir spējīga. un savas domas par tevi nolikt malā.
(Reply) (Parent) (Link)