Paradoksāli, man šķiet, tas, ka terapijā tu iemācies neminēt, ko citi cilvēki par tevi domā, bet pajautāt viņiem, ja tas ir svarīgi, tāpat arī negaidīt, ka citi uzminēs, ko tu domā, bet pats terapeits, jautāts "ko jūs par mani domājat?”, mūžīgi atbild ar pretjautājumiem no sērijas "un kādas ir tavas fantāzijas?". Tas man abnormāli krita uz nerviem, tāpat kā tas, ka es nevarēju uzzināt, vai viņa ir homofobs, vai viņai šķiet, ka divvalodība ir ok, kādas grāmatas viņa ir lasījusi utt. Bet vismaz valodas kļūdas es varēju izlabot, un viņa redzami centās tās vairs nepieļaut.