Brīžiem mazliet sāku baidīties, vai es kaut kādā mērā nezaudēju empātiju un jūtīgumu, spēju ar kādu sesto maņu apzināties, ka cilvēki ir trauslas un žēlojamas būtnes, kam ir jāpiedod viss. Visvairāk es par šo aizdomājos brīžos, kad saprotu "man vairs nav žēl, ka tu tā jūties, tev ir tiesības to izvēlēties". Man ir žēl par izvēlēm, bet arvien retāk ir patiešām žēl kādu kā situācijas vai citu cilvēku upuri, vismaz ilgtermiņā. Jo cilvēks taču var aiziet no tiem, kas viņam dara pāri, vismaz lielākoties. Tomēr ir bailīgi, vai es neieslīgstu gajējībās. Bet tad ir tā otra puse: kad es eju pie zobārsta, man ir ļoti grūti tur mierīgi gulēt, bail no sāpēm, tā kā man ir zems asinspiediens, mēdz būt problēmas ar anestēziju, man ir ļoti nepatīkami, ka man acīs spīd gaisma, un vispār tas viss mēdz izvērsties diezgan dramatiski, agrāk es būtu sevi nomocījusi ar bailēm jau nedēļu iepriekš, visu laiku iztēlojoties, cik briesmīgi tas būs, kā man sāpēs, ka man noteiktri būs nelabi utt., man liekas, dzīve arī mazliet ir tāds zobārsts, un reizēm anestēzija nestrādā, bet es vairs netaisu to drāmu nedēļu garumā, kas rezultējas ar sirdskaluvēm, nelabumu utt. Ir sajūta, ka es esmu pakāpusies malā no bezdibeņa vienu soli pirms. Un tāpat ir sajūta, ka empātijas, atvērtības, jūtīguma, iecietības un maiguma pret pasauli ir piecreiz vairāk, bet es vairs negribu lēkt tajā tumsā, negribu, ka mana atvērtība tiek izmantota, negribu ļaut sevī dzīt saknes un plaukt vilšanās rūgtumam. Pasaule ir tāda, kāda tā ir: ļaut tai staigāt sev cauri, bet nebūt miskastei, kurā uz palikšanu var apmesties jebkas.