Šodien izmetu daudzas skaistas, agrāk arī mīļas un svarīgas lietas. Apskatīju vairākas Eiropas galvaspilsētas. Izmetu vēstules un kartītes. Neko nededzināju. Plēsu un liku atkritumu maisā. Tas nemaz nebija tik grūti. Tikai kaut kāda tāda ļoti savāda sajūta - it kā es plēstu savu dzīvi, mazliet vardarbīgi atbrīvotos no tā, kas teorētiski varētu arī palikt ar mani, kas joprojām ir svarīgs. Un tajā pašā laikā - tam nav nekādas jēgas, skatījos uz to gluži racionāli, es tāpat vairs to visu nevaru lasīt, tāpēc neizmetu tikai nedaudzās L vēstules. Kaudzēm izprintētu dzejoļu (uzgāju pat tādus, kas sūtīti uz Aicinājumu), cik jocīgi, liekas, ka tas bija pirms veselas mūžības. Bet tagad taču man ir tikai 22 gadi. Cik daudz jau ir noticis. Nolēmu, ka nav ko ap sevi/aiz sevis atstāt nevienam tāpat nenoderīgus papīru kalnus. Un es tāpat ticu, ka viss, kas ar mums ir noticis, kas mums piederējis, turpina eksistēt, varbūt tikai mainījis formu, ieguvis citu jēgu. Uzdūros visādām esejām, zpd prezentāciju runām, citātiem uz kodoskopam paredzētām plēvēm, neatvērtai prezervatīvu paciņai. Visgrūtāk (ļoti negaidīti) bija saplēst un izmest pēdējo papīra dienasgrāmatu, ko biju rakstījusi vidusskolas laikā. Tiešām nebiju domājusi, ka tas varētu būt tik grūti. Tieši tobrīd skanēja Zemfiras Жить в твоей голове, sēdēju gultā un ilgi šķirstīju lielas rūtiņu lapas pierakstītas gāzelīgām, bērnišķīgām, nesalasāmām rindkopām. Vienubrīd ienāca prātā, ka, ja nevaru saņemties izmest, varētu to kādam uzdāvināt. Tomēr ātri atmetu šādu variantu, tas kāds tomēr izlasītu to, kas tur rakstīts (kaut arī, pieļauju ar pūlēm, jo man nekad nav bijis viegli lasāms rokraksts). Un tur ir tik daudzas tumšas, briesmīgas lietas. Tik daudz izmisuma. Neviens nebūtu pelnījis to lasīt. Un es arī laikam nepazīstu nevienu cilvēku, kas varētu gribēt manu dienasgrāmatu. Beigās tomēr saņēmos izmest. Tāda simboliska atvadīšanās. Kaut kādi papīri vēl palika, bet tas nekas. Nav vērts sevi piespiest pirms laika.