04 November 2013 @ 12:50 pm
 
Smēķēšanas atmešana ir viena no tām lietām, kur skaidri parādās tas, ka es spēju lietas izprast gandrīz tikai empātiski, un ja empātijas par kau ko nav, tad es vienkārši nesaprotu. Mani šausmīgi kaitina visa tā runāšana un filozofēšana par atmešanu, man šķiet, ja tešām gribi atmest, tad atmet. Ja nē, tad nē, bet nav ko te daudz teoretizēt. Tipa, man smēķēsana liekas tikpat svarīga/nesvarīga kā ēšana. Kad man gribas, es ēdu, un, kad gribas, smēķēju, bet neredzu nekādus iemeslus par to daudz domāt. Es nespēju iejusties cilvēka, kurš tiešām ļoti grib atmest, bet viņam tas neizdodas, ādā. It kā taču man vajadzētu varēt to saprast ļoti labi, jo man pašai ir daudzas lietas, par kurām ļoti gribas, lai es tās spētu “atmest”, un es to pat mēģinu, bet tas nav tik vienkārši. Citas atkarības. Ne no vielām. Lai gan, ja runa ir par vielisku atkarību, tad kafijas dzeršanu es nevaru pārtraukt, kaut arī man kafija sen vairs negaršo un bieži no tās ir nelabi, un tas jau nu gan ir ļoti līdzīgi. Es vienkārši automātiski pieņemu, ka citiem ar smēķēšanu ir tāpat kā man – viņi nemaz negrib atmest. Tikai, nez kāpēc, koķetē ar atmešanas plāniem. Un es par šo savu nespēju saprast jūtos ļoti nelāgi, jo tad es nevaru cilvēkus, kad viņi mēģina atmest, atbalstīt un par viņiem priecāties. Man gan par šādām lietām diezgan labi der, ja man detalizēti izskaidro savus motīvus un sajūtas, es tikai uztraucos par to, ka, ja par kaut kādu lietu jau esmu parādījusi diezgan noraidošu attieksmi, nez, vai cilvēkiem rodas baigā vēlēšanās man vēl kaut ko paskaidrot. Man tiešām jāmeditē un jākļūst iecietīgākai – pasaule negriežas ap mani.
 
 
( Post a new comment )
pelnufeja[info]pelnufeja on November 4th, 2013 - 05:36 pm
Tas man arī liekas absurdi. Vēl, jo vairāk, ja arī citi tiek mudināti pārtikt tikai no svaiga gaisa.

Man ļoti patīk ēst, un es esmu sajūsmā par citu gatavotām garšīgām lietām, jo pati gatavoju reti. Vienkārši ir tā, ka man ikdienā tas nav tik svarīgi, lai ar to noņemtos, tipa, es ēdu, lai dzīvotu. Tad, kad ir kaut kas īpašs, (man kaut kas īpašs ir arī sakarīgas pašgatavotas vakariņas) vai tamlīdzīgi, tad es ēšanu izjūtu kā ķermeņa baudu, nevis vienkārši kā dzīvības uzturēšanai nepieciešamu norisi. Man tādas īpaši garšīgas lietas liekas salīdzīnāmas ar seksu - es bēdājos, ka šobrīd manā ikdienā tā nav, bet es varu bez tā dzīvot. Lai gan sekss noteikti man būtu daudz svarīgāks par pašgatavotām vakariņām, lai arī cik ļoti man tās negaršotu. :D

Un ēšana var slikti beigties, Murakami stāstā, ko tagad klausos, apēstais krabis, liekas, nodarīs sievietei kaut ko ļaunu. :(
(Reply) (Parent) (Link)