Jā, man arī tāpat liekas. pat ja e-grāmatas nav, izdevniecība taču teorētiksi varētu pārdot savu elektronisko manuskriptu. Varbūt jāmēģina viņiem uzrakstīt (domāju tas ir līdzīgi kā ar kino un subtitriem - nekas nekad nemainšiies, ja neviens nerunās par to, ka tas ir svarīgi), bet man tādas lietas ir šausmīgi grūti darīt, mansardam es šādā variantā jau biju uzrakstījusi par Pujāta grāamta, bet viņi mani piečakarēja, kas bija ļoti bēdīgi, jo man der nē, bet visādas muļļāšanās un tamlīdzīgi gan briesmīgi riebjas un apbēdina.

nu, ja izdevniecība piekāš, tad nākamais solis - pa taisno pie autōra, pievērsties ēnu ekonōmikai, pirkt "no rokas", nemaksājot nodokļus :D

pie Arta grāmatas es tā arī tiku, bet rakstīt svešiem autoriem - līdz tam vēl jāizaug. :) Kad rakstu vienkārši izdevniecībai, tad tur man nav iztēles ainas, kā to e-pasta lasa kāds konkrēts cilvēks ar sajūtu "stulbā idiote, ko tu iedomājies!”, tā ir kaut kāda abstrakta vienība, no kuras man nav bail. Varbūt, ka tā nemaz nav, vienkārši šajā visā ir jāpārvar sajūta, ka cilvēki droši vien negrib ar šo visu noņemties, un es viņus traucēju.

Principā jau man lielākā daļa no visa šī liekas atrisināms. Vienkārši tur ir daudz frustrējošu elementu, ar ko jātiek galā: vispirms jau dusmas uz sevi (tipa, mans stulbais ķermenis, visi šito var, bet es nē, un tāpēc ir visādas problēmas), tad vēl ir kāds pseidoaizvainojums par to, ka šajā valstī netiek par visu šo gana daudz domāts, tipa tām grāmatām sen jau bija jābūt elektroniski pieejamām, pirms man tas kļuva aktuāli (jo nu es toč neticu, ka es esmu vienīgais cilvēks šādā situācijā, kurš grib lasīt jaunāko latviešu literatūru, tas vienk. nav iesējams), un es domāju, ka gan viena, gan otra sajūta brīžiem būs aktuāla, visticamāk, vienmēr, bet, kad tam visam daudz maz tiek pāri, var nonākt sajūtā - nu, labi, šī nav īsti pieņemama un ērta situācija, lai es tajā dzīvotu, paskatīsimies, ko es varētu mainīt (jo, kamēr ir milzu dusmas, me pie kā jēdzīga nevar nonākt.)

jēēē! aktīvisms ftw! (: