Agrāk man nebija daudz robežu sajūtā par to, ko var rakstīt cibā un ko nevar. Es varēju ierakstīt principā jebko un pat nejusties par to kaut kā īpaši, jo ciba bija kaut kāda mākslīgi konstruēta realitāte, kurā var visu un nekas slikts nevar notikt. Pamazām grūstot robežām realitātē, viss ir apvērsies otrādi - par dzīvi man ir sajūta, ka var pateikt, izdarīt, uzrakstīt principā jebko (nu, labi, ne jebko, bet noteikti daudz vairāk kā jebkad agrāk), savukārt cibā es nevaru ierakstīt daudzko, ko gribētu. Nav arī tā, ka tas būtu briesmīgi mokoši, ka tās būtu kaut kādas supersvarīgas lietas (it kā vispār kaut kas no tā, ko es rakstu, būtu supersvarīgi), drīzāk tikai sīki impulsi, kurus agrāk es tūliņ pierakstītu, bet tagad es to vairs nevaru. Kad es domāju par šo lietu rakstīšanu, man ir sajūta, it kā es grasītos publiski sev novilkt ādu, un tad paliktu asinis un kauli, netīra, riebīga masa, kuru taču neviens negrib redzēt.