Nesen te lasīju ierakstu, kurā kāda cibiņa bēdājās par to, cik nepatīkami ir, kad tevi apskauj cilvēki, kurus tev apskaut nav ne mazākās vēlēšanās. Tas, ko es šajā visā galīgi nevaru saprast, ir kāpēc diezgan bieži ir tādas situācijas, kā, piemēram, kad piedzēries Ogriņš kādā pasākumā metas mani apskaut un bučot, bet, kad es reaģēju noraidoši un pasaku, ka man šis galīgi nav ok, sākas "kāpēc tu vienmēr esi tik dusmīga?"stila komentāri. Jo, nu, vispār tā nesankcionētā apskaušanās pati par sevi ir manu robežu pārkāpšana, un tad vēl tas tiek pavērsts tā, ka es ar savu neatsaucīgo izturešanos esmu ļaunais briesmonis, kas dara otram kaut ko sliktu, nevis viņš, kurš nerespektē manu sajūtu attiecībā uz pieskaršanos. Un ok, es varbūt tagad neesmu izvēlējusies labāko piemēru, bet līdzīgi mēdz reaģēt arī cilvēki, no kuriem it kā varētu sagaidīit adekvātāku reakciju, nekā no jau pieminētā cilvēka. Patiesībā šo es atceros jau kopš bērnības, mūžīgi mani ir apskāvuši un murcījuši visādi cilvēki, kuri man tieši šī iemesla dēļ vēlāk ir palikuši atmiņā kā briesmoņi un riebīgi nejauceņi. Man principā ļoti patīk apskaut cilvēkus, bet tikai tad, ja es to gribu, ja tas notiek kā citādi, es ne tikai jūtos briesmīgi bezpalīdzīgi un apdraudēta, bet arī izjūtu milzīgu fizisku diskomfortu, man liekas, ka es smoku, ka man ir fiziski slikti.
Un vispār neko taču nevar iegūt, apskaujot kādu, kurš to negrib. Mēs nevaram apskaut visus, kurus gribētu, vai tad to ir tik grūti saprast?
Un vispār neko taču nevar iegūt, apskaujot kādu, kurš to negrib. Mēs nevaram apskaut visus, kurus gribētu, vai tad to ir tik grūti saprast?
7 comments | Leave a comment