11 June 2013 @ 01:58 pm
 
Tiešām, šitāda huiņa sāk nākt prātā no tā, ka ir pārāk daudz brīva laika. Es tikko sāku apcerēt to, vai es sevi jebkad sākšu uztvert kā pieaugušu cilvēku. Un es te nedomāju to, ka to, vai mēs esam pieauguši vai nē, nosaka rīcības, spēja pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību, un tam laikam ar gadiem nav daudz saistības. Es domāju to sajūtu, ka tad, kad tu esi mazs, tu skaidri jūti atšķirību starp sevi un pieaugušajiem, un es domāju, vai no tā bērna skatupinkta es jebkad nonākšu sajūtā “tagad es esmu tas pieaugušais”. Kad tu esi mazs, tad taču liekas, ka pieaugušie ir pavisam citādi cilvēki, nekā tu, dažkārt, ka daudz saprātīgāki nekā tu, citkārt, ka dumjāki, bet citādi, tu skaidri jūti, ka, lai būtu par pieaugušo, ir jājūtas kaut kā pavisam atšķirīgi, it kā ir jābūt kādam citam. Un es nejūtos esam tas kāds cits. Un tam tiešām nav nekāda sakara ar lietām, kas it kā pierāda vai noliedz, ka tu esi izaudzis liels, nu, tur varēt tikt galā ar savu dzīvi un tamlīdzīgi, brīžos, kad es to varu, man ir sajūta, ka, ja man viskautkas nebūtu traucējis, es to mierīgi būtu varējusi arī pirms pieciem gadiem, es pat domāju, ka skaidrības par to, ko es gribu, un rīcībspējas man tolaik bija daudz vairāk, nekā šobrīd. Un visādas lietas mainās, un es it kā kļūstu par citu cilvēku, es izaugu, un tas ir skaidri jūtams. Bet es tāpat jūtos esam tas pats bērns. Un savus draugus es nespēju izjust kā pieaugušos, jo es taču viņus sākotnēji neesmu pazinusi kā tādus. Un tāpat man joprojām ir cilvēki, uz kuriem es skatos, un domāju, ka tie gan ir pieaugušie, bieži vien tādi, kuri manā skatījumā neko daudz vairāk par bērnu nav sapratuši. Un es nesaprotu, kas viņus manā skatījumā padara par pieaugušajiem. Man gribas saprst, vai cilvēks kādā brīdī nonāk līdz skaidrai apjausmai “tagad es esmu tas cits cilvēks – pieaugušais”.
 
 
( Post a new comment )
briinumcepuminjsh[info]french_mime on June 11th, 2013 - 02:39 pm
mana draudzene teica, ka viņa saprata, ka kļūst par pieaugušo brīdī, kad sveši bērni viņu sāka uzraunāt uz "jūs", nevis "tu".
(Reply) (Thread) (Link)
naivums[info]naivums on June 11th, 2013 - 02:47 pm
Ricībspēja ir personas spēja ar savām aktīvām darbībām realizēt subjektīvās tiesības un pienākumus. Rīcībspēja personai pilnā apjomā iestājas no 18 gadu vecuma. Personas rīcībspēju var ierobežot tikai ar tiesas spriedumu. Blah blah blah.
Bet vispār jau nav tādu vienotu kritēriju, pēc kuriem noteikt, vai tu esi pieaudzis cilvēks, vai gluži nē. Par to nevajag uztraukties un baidīties. :)
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja: spogulis[info]pelnufeja on June 11th, 2013 - 02:53 pm
Es nekādā ziņā neuztraucos. man nav iebildumu šīs sajūtas ietvaros palikt bērnam kaut visu dživi, kamēr es tajā aspektā, kādā ar prātu izjūtu būšanu pieaugušam, tāds esmu. Es vienkārši interesējos. :)) Vienīgais, kas mani uztrauc, ir visu šo dīvaino jautājumu neizprotamība, nu, man reizēm paliek tik nelabi, kā nezinu, domājot par melnajiem caurumiem, jo es šo nevaru izdomāt un nesaprotu.
(Reply) (Parent) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on June 11th, 2013 - 02:48 pm
Tas ir interesanti. Man agrāk likās, ka "tu"/"jūs" lieta varbūt ir atslēga, jo, kad kaut kādi cilvēki, piemēram, bibliotēkā (un tas, kad es mēdzu iet uz bibliotēku, bija ļoti sen), mani tur uzrunāja uz jūs, tad es jutos, ka tas ir tik nepiemēroti un dīvaini, tagad tā vairs nav, man pat ir diezgan liela skaidrība, kuras ir tās situācijas, kurās es sagaidu, ka cilvēki mani uzrunās uz jūs, piemēram, visādas iestādes un tamlīdzīgi, bet tas drīzāk ir par kaut kādu "es esmu īsts, autonoms cilvēks", nesen sev šito skaidri formulēhju, ejot pie ārsta, es neesmu lieta, kuru var pārbidīt no aparāta uz aparātu, tai neko nepaskaidrojot, tipa, mani ir jāciena un jārespektē. Bet tas ir kaut kas cits, es to īsti neprotu izskaidrot.
(Reply) (Parent) (Link)