mierīgi :) man ir izdevies. kādu laiku bija aizraujoši, bet pēc tam palika kauns un, nu, sen jau vairs nelasu.

Tev pat ir izdevies? Tas jau, ja cilvēks nav īpaši apķērīgs, piemēram, manai mammai ilgus gadus e-pasta parole bija literatura, es viņu tomēr beigu galā pierunāju nomainīt, jo, ja nu kāds naidīgs students tomēr iedomātos ielogoties, nebūtu grūti to izdarīt. :D
Nu, man ir kauns par to vien, ka es mēģiāju. Un arī es jūtos ar tādam rīcībām sevi šausmīgi pazemojam, tipa man ir tik svarīgi noskaidrot, ko kāds cits domā, jūt utt, un es neredzu citu vartiantu, kā mēģinmāt pārbaudīt, vai par to nav man neredzamas informācijas cibā.

kauns ir progresīva vai regresīva sajūta? :)

Es nezinu. :) Jo, nu, būtībā man nekad nav bijiusi sajūta, ka minēt svešas paroles būtu forši, es to daru ar visu kaunu par to, nezinu, aiz izmisuma. :D

varbūt aiz mīlas :)
un tad jau nu lai kāds mēģina piesieties!;))

Ja kāds aiz mīlas ielauztos manā cibā, es droši vien viņu uzskatītu par slimu maniaku.