"Suņa sirdi" lasīju jau pirms kāda ilgāka laika, tomēr tas bija iespaidīgi, baisi. Tas ir stāsts par klejojošu suni Šariku, kuru profesors, transplantējot noteiktu cilvēka smadzeņu daļu, pārvērta par cilvēku. Prātā palikuši tādi stāsta izteiksmes līdzekļi kā dienasgrāmatas ieraksti, kuros pamazām vērojama suņa pārtapšana par cilvēku, izceļot uzvedības dzīvniecisko raksturu, atkāpšanos no manierēm, Šarikova (suņa-cilvēka vārds) uzvedību. Noslēgumā Šarikova kā cilvēka pārtapšana par suni profesora rokās un profesora dzīves sagrozīšanās. Tagad pēkšņi sliecos vilkt tam mīklainu asociāciju ar U. Siliņa lugu "Ir akmeņi raud" atstāto iespaidu ziņā.
Filmu neesmu redzējusi, taču esmu dzirdējusi arī tādu atsauksmi ne no savas paaudzes cilvēka, ka tajā esot bijis pat kaut kas komisks.

grāmatu lasot mēs tomēr lielā mērā varam paši vizualizēt, iztēloties daudz vairāk nekā skatoties filmu, kurā saņemam jau "gatavu produktu". Man Šariks fantāzijā šķita vēl visai pievilcīgs, bet filmā - filmā man viņš šķita pavisam baiss un tāds..slims. Nu, vesels viņš, protams, nebija :)

Paldies.