Es iedomājos, ka cilvēkiem manis ir žēl, un tas raisa tik milzīgu riebumu un kaunu, ka gandrīz vai gribas nomirt. Es labāk iedzeršu citramonu un palasīšu grāmatu, un rīt viss noteikti būs labāk, būs, jābūt.
Es saprotu, es arī ļoti satraucos, ka šis izteikums kādu varētu aizvainot. Vienkārši, kad es iedomājos, ka citi uz mani skatās un domā "ārprāts, cik tas ir briesmīgi", man vienk. gribas ielīst zemē.