Es iedomājos, ka cilvēkiem manis ir žēl, un tas raisa tik milzīgu riebumu un kaunu, ka gandrīz vai gribas nomirt. Es labāk iedzeršu citramonu un palasīšu grāmatu, un rīt viss noteikti būs labāk, būs, jābūt.
Es saprotu, es arī ļoti satraucos, ka šis izteikums kādu varētu aizvainot. Vienkārši, kad es iedomājos, ka citi uz mani skatās un domā "ārprāts, cik tas ir briesmīgi", man vienk. gribas ielīst zemē.
Cilvēki ļoti bieži uz mani reaģē līdzīgi. Tas man arī izraisa riebumu un kaunu, un vēl bezspēcīgas dusmas. Šādās situācijās gribu uzrāpties uz krēsla un skaļi kliegt uz visiem klātesošajiem: "Jūs patiesībā nepazīstat mani un neko nezināt par manu dzīvi! Tāpēc jums nav tiesību mani nožēlot!"
Tas ir, es tevi ļoti labi saprotu.
Ceru, ka tev viss atrisināsies. Es vēl nedēļu pamocīšos ar skolas darbiem un veselību, un tad gribētu tevi satikt. Bet, ja vajag atbalstu vai vienkārši izlādēt dusmas/bēdas ātrāk, skaipā "maarinja84", droši. (Stulbs skaipa vārds, bet neko darīt.)