Man liekas, ka mana paaudze varētu būt pēdējā (cerams), kam sistemātiski augot ir mācīts ticēt realitātes aprakstam un neticēt tam, kas notiek un kā mēs par to jūtamies. Nu, jo vispār jau pretnostatīt vārdus realitātei un izdarīt secinājumus nav grūti, mēs vienkārši šo spēju esam "atmācījušies", jo, if you see what you see, you'll die - but that is not true for us, anymore.

Baidos, ka diemžēl nē, jo politkorektuma kultūra daudzos gadījumos paģēr melošanu vai vismaz klusēšanu par realitāti, un cīniņi notiek par to, lai cilvēki pievienotos dažadiem realitātes attēla tulkošanas pulciņiem, nevis ticētu savām acīm un ausīm.

Es gan domāju, ka mums varētu atšķirties uzskati par kaut kādiem politikas jautājumiem un taml., bet es ļoti piekrītu, ka jebkuras idejas, pat vislabākās, var kļūt bīstamas un padarīt cilvēkus aukstus un tukšus, ja viņi, tām sekojot, zaudē jūtīgumu pret to, kas notiek "šeit un tagad; ar īstiem cilvēkiem".

Tomēr man liekas, ka cilvēkiem, kas aug tagad, ir lielākas iespējas vienkārsāk iegūt domāšanas autonomiju - gan personiskos, gan politiskos kontekstos.