Man liekas, ka mana paaudze varētu būt pēdējā (cerams), kam sistemātiski augot ir mācīts ticēt realitātes aprakstam un neticēt tam, kas notiek un kā mēs par to jūtamies. Nu, jo vispār jau pretnostatīt vārdus realitātei un izdarīt secinājumus nav grūti, mēs vienkārši šo spēju esam "atmācījušies", jo, if you see what you see, you'll die - but that is not true for us, anymore.