13 February 2019 @ 02:47 pm
 
Šorīt, pusmiegā mudžinoties ārā no mājām, pie sevis reflektēju, ka manuprāt, A.Z. intervijā ļoti precīzi uztaustījusi trīsdesmitgadnieku paaudzes raksturojumu (es sevi laikam arī drīzāk tiecos identificēt ar šo paaudzi, kaut gan es īsti tai nepiederu, bet, nu vairāk nekā tiem, kam šobrīd ir 18 vai 20). Nu, jā, ka trīsdesmitgadnieki vēl nav tā paaudze, kas tiešām apzinās, ka var savā dzīvē brīvi izdarīt izvēles, bet tie ir cilvēki, kuri ir sākuši uzdot jautājumus un vairs nepieņem, ka "lietas mūsu dzīvē vienkārši notiek".

Man tas liekas tik precīzi tieši tāpēc, ka man šķiet, ka daudzi no mums ir daudz mazāk brīvi, nekā no malas izskatās, un ka mūsu brīvības izpausmes bieži vien ir drīzāk poza vai atbildes reakcija uz kaut ko ļoti destruktīvu. Un ka mēs gandrīz nekad vienkārši neesam tie cilvēki, kas mēs gribētu būt. Tb, vienkārši ir izsvītrojams.
 
 
( Post a new comment )
dzīvsudrablapsa[info]iive on February 13th, 2019 - 03:23 pm
Man patika arī, kā AK bija raksturojusi mūsu paaudzes socializāciju (bāru kontekstā):
"Pirms desmit, piecpadsmit gadiem, kad šīs dzertuves dzima, mēs nebijām kā šodienas divdesmitgadnieki. Viņi iet uz "Kaņepes kultūras centru" ne tikai iedzert, bet arī runāt par savām idejām un jaunajiem projektiem. Mums arī bija kaut kādi sapņi, bet runājām par tiem reti. Laikam baidījāmies, ka tie tāpat nekad nepiepildīsies."

Mēs to reāli tikai tagad mācāmies. Runāt par plāniem un nedomāt, ka par tiem uzreiz kāds smiesies.
(Reply) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on February 13th, 2019 - 03:33 pm
Jā, un arī tad, kad runājam, tad tas bieži sākas ar "es jau zinu, ka tas izklausās nerealizējami, muļķīgi, ir svarīgākas lietas utt. utml".
(Reply) (Parent) (Link)