Man patika arī, kā AK bija raksturojusi mūsu paaudzes socializāciju (bāru kontekstā):
"Pirms desmit, piecpadsmit gadiem, kad šīs dzertuves dzima, mēs nebijām kā šodienas divdesmitgadnieki. Viņi iet uz "Kaņepes kultūras centru" ne tikai iedzert, bet arī runāt par savām idejām un jaunajiem projektiem. Mums arī bija kaut kādi sapņi, bet runājām par tiem reti. Laikam baidījāmies, ka tie tāpat nekad nepiepildīsies."

Mēs to reāli tikai tagad mācāmies. Runāt par plāniem un nedomāt, ka par tiem uzreiz kāds smiesies.