Ir lietas, ko citiem cilvēkiem nekad nevajadzētu teikt? Kādas? Kāpēc?

Bet jā - par mammu, man nekad nav licies, ka viņai īpaši patiktu šī pasaule un dzīvošana sagādātu prieku, tomēr, cik nu esmu novērojusi, viņa pret pasauli un cilvēkiem izturas visai laipni un iecietīgi par spīti visām to kļūdām, trūkumiem un nepareizībām, bet es tad nu esmu visa nepareizuma un nešķīstības simboliskais iemiesojums, jo nepareizas ir ne jau tikai manas sociālās, intelektuālās, reliģiskās u. c. izvēles, bet izrādās arī tas, ar kādu zobu birsti es tīru zobus, un tas, ka es ar salveti nenoslauku seju pēc tam, kad esmu iepilinājsui acu pilienus, man tādos brīžos vienk. aizraujas elpa un liekas "pizģec, tev taču tiešām ir prolēmas". Es nekad dzīves laikā neizvēlētos ilgstoši komunicēt vai draudzēties ar cilvēku, kas izteiktos par manu zobu birsti, nē, nu labi, manuprāt, tabu tēmu nav, bet tāpat.

Āāā, ar visu to videomagnifera lietu ir tik sarežģīti. Man likās, ka lielākā problēma būs nauda, bet izrādās, ka ir vēl daudz citu lietu, kā, piemēram, fakts, ka ierīci, ko es biju atradusi un kas man šķita esam piemērota, no ASV pasūtīt nav iespējams, savukārt, pērkot caur Lielbritāniju, tā ne tikai ir dārgāka, bet zaudē garantiju, tiekot eksportēta, uzrakstīju visādus e-pastus iestādēm Latvijā, caur kurām potenciāli varētu mēģināt organizēt pirkšanu, iespējams, uz kādiem izdevīgākiem noteikumiem, pagaidām viena no tām man ir atbildējusi, ka konkrēto ierīci viņi pirkt nevar, bet var man piedāvāt citu (kādu Zviedru ražojumu), bet neesmu pārliecināta, ka šī ir tik laba (tb -laba/kvalitatīva pēc tā, ko lasu, noteikti ir, bet tā piedāvā mazāku palielinājumu, turklāt ir dārgāka). Vispār šis viss rada tādu stresu, jo runa ir par lielām summām un ierīcēm, kuras tu Latvijā nevari kaut kur aiziet un apskatīt, lai būtu drošs, ka tās tev būs piemērotas. Un vēl tas džeks, kaut arī es par to vispār neko nejautāju, jo zinu, ka mums nekā tāda nav, man atbildes vēstulē uzrakstījis, ka lielākajā daļā ES valstu eksistē programmas, kas šādu lietu iegādi vismaz dālēji sedz, kas man lieku reizi liek sajusties tā, ka šis ir kind of negodīgi, nu kaut kā, ka valsts tevi noliek kaut kāda liekēža lomā un atļaujas visādus komentārus, kamēr neeksistē nekāda reāla palīdzība (nu, es domāju tāda, kas vērsta uz to, lai palīdzētu cilvēkiem funkcionāli, normāli dzīvot, nevis uzskatīt viņus par antiņiem un iebāzt kādā nostūrī. Jā, un tad man arī liekas, ka principā kaut vai šim uzņēmumam vajadzētu, piemēram, mājaslapā uzrakstīt, ka viņi piegādā preces ne tikai optikas veikaliem un taml, bet arī privātpersonām, citādi tu bailīgi raksti e-pastu, diezgan pārliecināts, ka tevi atšūs, bet nu jā – cik tad cilvēku Latvijā ko šādu vispār var atļauties, viņi arī man atbild, ka situācja ir ļoti bēdīga. (reāli, kaut kas būtu jādara, es tikai nezinu, ko šeit ir iespējams izdarīt, jo naudas jau tiešām nav, bet tāpat man liekas, ka visa šī situācija, sākot jau ar informācijas trūkumu ir slima.)

Sunim nenāk par labu fakts, ka man ir tādas kompulsīvas prieka izpausmes, es, izlasījusi kādas priecīgas ziņas, sasitu plaukstas un kaut ko iesaucos, suns tūliņ klāt no otras istabas un sāk riet (bet viņam taču tā pretriešanas siksna).