pelnufeja
26 December 2013 @ 09:21 pm
Apburtie Ziemassvētki  
Šogad mums eglītē ir tās pašas zaļās lampiņas, tie paši sarkanie bumbuļi un baltās svecītes, kas vienmēr, tikai eglīte mazāka, nekā ierasts. Nekas neliecināja par to, ka svētki varētu būt citādi kā parasti ne pirms tiem, ne tagad. Ziemassvētki vienmēr bijis viens no smagākajiem brīžiem: tad viss ir kā uz delnas - mēs neesam nekāda ģimene, mēs esam nejauši satikušies cilvēki, kam piespiedu kārtā bijis jāpavada kopā pārāk daudz laika (varbūt tieši tāpēc arī visādas manas ārpusģimenes attiecības bieži ir izrādījušās tik sarežģītas un sāpīgas, tur vienmēr pārāk daudz ir bijis klāt šis "mēs esam nejauši satikušies cilvēki ar cerību, ka mēs viens otru spēsim izglābt", bet gandrīz vienmēr tas izrādās neiespējami.). Bet šie brīnumainā kārtā bija jauki, rāmi un silti Ziemassvētki, pirmie šeit, ko atceros tādus esam. It kā uz vienu vakaru šeit būtu iedarbojusies kāda slepena burvestība. Nebiju ne parasto kašķu, ne neveiklo klusumu, ne citu ierasto murgu, viss bija mierīgi, ar opi vakariņu laikā vienīgais kašķis bija par to, ka viņam likās, ka mēs nebarojam dzīvniekus, kaut arī suņi bija paēduši, vienkārši savā vienmēr izsalkušu dzīvnieku skatā sēdēja pie galda, beigās viņš pateica “jūs esat labi cilvēki, tikai skopi”, bet nu, tas jau, esot pa pusei joks, salīdzinājumā ar vsu to, kas ir piedzīvots līdz šim, vispār nav nekas. Vispār viņš bija diezgan kontaktā ar realitāti visu vakaru, iespējams, tāpēc arī mamma uzvedās diezgan mierīgi, nebija nekādas histērijas, nekādas bļaušanas, nekādi draudi, viss pilnīgi normāli.
Tagad ir kā parasti. Mamma pamanās mani vainot pat pie tā, ka pati piededzinājsi griķus. Bet nu tagad viņa ir pie Ineses, tā kā varēšu pāris dienas atpūsties. Vispār ļoti savāda sajūta – no vienas puses ir tāapt kā vienmēr, kā es atceros esam jau no bērnības – divas pretējas sajūtas vienlaikus: no vienas puses neizturama būšana kopā, rīvēšanās un strīdi, smakšanas sajūta, no otras – neizstāstāma vienatne, pilnīga, absolūta vientulība (man nebija draugu, tāpēc es lasīju grāmatas, domāju, gāju staigāties, runājos ar sevi, izdomāju veselas pasaules, visu laiku viena pati, man nebija neviena, ar ko varētu parunāties, ko apskaut, pie kā vērsties), kaut kādā ziņā šobrīd ir līdzīgi, jo es esmu prom no savas ierastās dzīves, draugirm utt, un tajā pašā laikā tas ir pilnīgi citādi, ne vienā, ne otrā sajūtā vairs nav tādas galējības, tālo polu. Vienatne ir laiks sev - produktīvs, labs, svētīgs laiks. Laiks ar viņiem arī vairs nav tik bezcerīgs un bezjēdzīgs, kaut arī joprojām ir diezgan sāpīgs. Jā, un vēl arī veiksmīgie brīži nemazinaa sajūtu, ka šīs ir beigas, ka tagad mēs pamazām atvadāmies, un tas, ka mums ir kopīgi jauki svētki, neko nemaina, ir kāda robeža, kurai es jau esmu pāri un uz kuru ir vedušas tikai sāpes un sāpes, un sāpes, un tas nav par nespēju piedot vai dusmām, vai lepnumu, bet vienkārši – es tā vairs nevaru dzīvot tālāk, man tam nav racionāla pamatojuma (tas ir līdzīgi kā ar laimīgumu, tu kādā brīdī vienkārši saproti, ka esi bijis nelaimīgs jau tik ļoti ilgi, ka nav citas iespējas kā kļūt laimīgam), man vairs nav spēka to nest, un man liekas, ka visi mani mēģinājumi spert soļus pretī cieš neveiksmi.
Un, jā, Ziemassvētki ir labs atskaites punkts, gandrīz pusi no laika, kas man šeit jāpavada, es jau esmu izturējusi.

Vispār daudz lasu, eju staigāties ar suni. Nezinu, vai man ir vairāk spēka zāļu dēļ vai tāpēc, ka katru dienu mēģinu meditēt, izmantojot daily yoga video (ļoti gribētu arī visādus vingrinājumus, bet īsti nespēju uztvert, kas tieši jādara). Varbūt tā ir vienkārši kāda pašiedvesma, bet man jau tagad liekas, ka es jūtos labāk, kaut arī pagājis ļoti neilgs laiks, kopš šo mēģinu darīt, varbūt tāpēc vien, ka varu saņemties divdesmit minūtes pasēdēt mierā un klusumā. Man gan laikam attiecībā uz savu ķermeni patiešām ir milzu kompleksi, reizēm man liekas, ka suns uz mani skatās ar izsmējīgu skatienu, to tik ļoti cilvēcisko izteiksmi “kāpēc tu tik muļķīgi uzvedies?”. Man ir ļoti grūti mierīgi nosēdēt, vēl grūtāk nedomāt (visstulbākā sajūtta ir par to, ka es domāju ne jau par kādām eksistenciāli nozīmīgām problēmām, bet sadzīviskiem sīkiem sūdiem, domas ģenerējas un sazarojas neskaitāmos mudžekļos, es nespēju atrast nekādu iekšējo klusumu. Man ir ļoti grūti arī mierīgi un dziļi elpot, tāpat kā pie ārstiem sāk likties, ka apstāsies sirds, ir briesmīgi jāknosās un jāgrozās. Bet tāpat pēcāk šķiet, ka ir bijis vērts (varbūt tāpēc vien ka esmu atradusi sev laiku, uzskatījsi šo par pietiekami svarīgu esam).
Varbūt šo svētku atslēga ir tieši suņi, esmu ar viņiem tā plosījusies un ārdījusies, ka viņi ir paspējuši mani satraumēt, vairākās vietās sāp seja, kaut arī, kurš un kurā brīdī man ir iespēris vai kā citādi nodarījis pāri, neatceros. Protams, dažkārt es zaudēju savaldīšanos un kliedzu ko tādu kā “es nesaprotu, kāpēc cilvēki tur tādus nezvērus!”, bet vispār suņi it kaut kas brīnišķīgs, gan ar visu to prieku un aktiviāti, ko tie dod/pieprasa, gan ar problēmām, ko rada un ko tu esi spiests risināt un saprast, ka tu to spēj, un arī, ja nespēj – arī tas dažkārt ir jāsaprot, jāatzīst, arī to ir jāspēj akceptēt.