Man piemīt kāda smiešanās problēma, ko es pati lāgā īsti nesaprotu, proti, man smieklu lēkmes mēdz izraisīt visādas frāzes vai vizuālas ainas, kas pat būtībā nemaz nav tik smieklīgas (nu, vismaz citi parasti tā nesmejas), dzirdētais vai redzētais visu laiku uzpeld apziņā kādu laiku pēc tam, kad ticis dzirdēts/redzēts pirmoreiz, un atkal sākas, es sasmejos tik ļoti, ka vairs nevaru nostāvēt, acīs saskrien asaras utt. Šis viennmēr bija briesmīga problēma skolā, kur, protams, tu vienmēr esi nepieklājīgs un neuzvedīgs "tīšām". Vakar no rīta mēs ar L nejauši izkāpām no lifta nepareizajā stāvā, bet, kad sapratām, kas noticis, un grasījāmies iekāpt atpakaļ, lifta durvis jau vērās ciet, jo sieviete, kas tajā tikko bija iekāpusi vai nu mūs nebija pamanījusi vai arī vienkārši negrasījās gaidīt, principā tur nav nekā īpaši smieklīga, bet aina, kurā lifta durvis aizveras, un mes tajā nepagūstam iekāpt, nez kāpēc uz mani iedarbojas kā "lēkmes" izraisītāja. Vakar laiku pa laikam visu dienu par to smējos. Visgrūtāk bija, kad vakarā braucu autobusā, un arī tad ceļa otrajā pusē es šo vairākkārt atcerējos un ļoti sasmējos, vismaz bija tumšs un šķita, ka lielākā daļa cilvēku iegrimuši miegā/pusmiegā.

Man nekad nav piemitis īpaši daudz pieklājības un veselā saprāta, bet tagad es nesaprotu, kur ir izgaisušas tās drumslas sajēgas par to, ko cilvēkiem var teikt un ko nē, kādas man tomēr bija. Tipa, tu taču nesaki svešiem cilvēkiem visu, ko tu domā vai kas ienāk prātā. Reizēm es sāku domāt, ka manai mammai, kad viņa man saka "kad tevī tā paklausās, varētu padomāt, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā", ir taisnība, tikai par citām lietām, protams, jo tas viss, ko viņa noklausās no tā, ko es stāstu sunim, manuprāt, ir pilnīgi ok, jo tas taču ir safantazēts sviests, man vienkārši sevi vajag kaut kur izlikt, un suns man nevar pateikt "beidz gvelzt muļķības, izklausās, ka ar tevi nav ok". Bet, kad es tā padomāju, ko es mēdzu teikt/stāstīt cilvēkiem, tad man arī dažkārt liekas "ārprāts, cik briesmīgi". Varu vismaz sevi mierināt ar domu, ka, nemaz īpaši nepūloties, es praktizēju daoismu, tipa esmu kontaktā ar bērnu sevī. Teikt kaut ko labu droši vien ir šis pats tikai pretējā virzienā tam, ka es iekāpju tramvajā un skaļi paziņoju, ka te briesmīgi smird, par ko L vienmēr ir uztraukusies, ka tas mums radīs problēmas.

"cilvēkiem, kas nav kādas laimīgas sagadīšanās upuri, kļūst arvien grūtāk būt iedvesmotiem"

(saccharomyces
http://klab.lv/users/saccharomyces/1084880.html )


Man gan bieži ir sajūta, ka es esmu pārāk ļoti iedvesmota, un citus cilvekus tas kaitina un apgrūtina, bet nu varbūt es arī esmu tās laimīgās sagadīšanās upuris, un tad jau tur neko nevar līdzēt.

Vareni, šodien man izdevās nopirkt divas lietas (patiesībā pat trīs), kuras man bija ļoti vajadzīgas - zābakus, kas ir gumijas zābaku un silto zābaku apvienojums, un divus mēteļus, no kuriem viens ir silts un otrs ir ļoti silts. Žēl, ka elektrozilie zābaki man nederēja (esmu pietiekami kukū, lai tādus būtu pirkusi), melni galīgi nepatīk, bet nu - man ir apriebies staigāt ar slapjām un tik nosalušām kājām, ka es tās vairs nejūtu. Ceru, ka tie zābaki kalpos ilgi, jo tie bija dārgi, nu tas ir - principā nebija dārgi, bet tam, cik es parasti tērēju naudu apģērbam/apaviem, tas ir dārgi. Un par tiem mēteļiem -jācer, ka man tajos būs silti, man gan par to ir šaubas, jo es vispār ļoti salstu arī, kad citiem nav auksti, bet nu tagad vismaz man būs sajūta, ka es daru visu iespējamo, lai nesaltu, nevis ziemā skrienu plānā pavasara/rudens mētelī. Tagad kādu laiku varēšu naudu apģērbam vairs netērēt, jo, man šķiet, ka man visa kā ir gana. Neesmu gan īsti droša, ka ar šiem zābakiem var iet uz teātri – tb - es ietu, jo man nav tik svarīgi, kā es izskatos, bet nu man vēl ir vieni citi zamša zābaki, kurus es nevelku, jo ar tiem (to tīrīšanu) ir vienas vienīgas problēmas, ko tad varētu vilkt pie tādām drēbēm vai tādās situācijās, kad/pie kā šos nebūtu piemēroti vilkt, vismaz, kamēr esmu te, kur, pirms iziešanas ārā, man kāds var pateikt "pēc kā tu izskaties?" Ja es vēl ceturtdien no rīta saņemtos laicīgi piecelties un aiziet uz asinsanalizēm, šīs būtu ārkārtīgi produktīvi pavadītas dienas. Es ceru, ka tuvākajā laikā es uz uz veikaliem un med. iestādēm varēšu vairs neiet, jo man, godīgi sakot, ir jau diezgan ļoti apriebies, ka to nākas darīt.