Man piemīt kāda smiešanās problēma, ko es pati lāgā īsti nesaprotu, proti, man smieklu lēkmes mēdz izraisīt visādas frāzes vai vizuālas ainas, kas pat būtībā nemaz nav tik smieklīgas (nu, vismaz citi parasti tā nesmejas), dzirdētais vai redzētais visu laiku uzpeld apziņā kādu laiku pēc tam, kad ticis dzirdēts/redzēts pirmoreiz, un atkal sākas, es sasmejos tik ļoti, ka vairs nevaru nostāvēt, acīs saskrien asaras utt. Šis viennmēr bija briesmīga problēma skolā, kur, protams, tu vienmēr esi nepieklājīgs un neuzvedīgs "tīšām". Vakar no rīta mēs ar L nejauši izkāpām no lifta nepareizajā stāvā, bet, kad sapratām, kas noticis, un grasījāmies iekāpt atpakaļ, lifta durvis jau vērās ciet, jo sieviete, kas tajā tikko bija iekāpusi vai nu mūs nebija pamanījusi vai arī vienkārši negrasījās gaidīt, principā tur nav nekā īpaši smieklīga, bet aina, kurā lifta durvis aizveras, un mes tajā nepagūstam iekāpt, nez kāpēc uz mani iedarbojas kā "lēkmes" izraisītāja. Vakar laiku pa laikam visu dienu par to smējos. Visgrūtāk bija, kad vakarā braucu autobusā, un arī tad ceļa otrajā pusē es šo vairākkārt atcerējos un ļoti sasmējos, vismaz bija tumšs un šķita, ka lielākā daļa cilvēku iegrimuši miegā/pusmiegā.