Vakar kaut kas atgadījās. Kāda no tām muļķīgajām, sāpīgajām lietām, ko nav iespējams tā vienkārši
atrisināt vai izbeigt. Tas vienkārši ar tevi notiek. Un tad neko daudz nevar iesākt. Gāju garā pastaigā, jo tas bija vienīgais, kas ienāca prātā - iet, tik ilgi, līdz sāpes, kas ir savilkušas iekšas, pāries. It kā tā varētu aiziet no sevis. No sajūtas. Bet vispār kustība tiešām diezgan palīdz. (Man soļošana nemainīgā ritmā mēdz palīdzēt arī fizisku sāpju gadījumā, dažkārt). Ja šo varētu saprast un kaut kā padarīt racionālu, varbūt tas nebūtu tik grūti. Man daudzi cilvēcisko attiecību un sajūtu mežģi ir kļuvuši daudz vieglāk panesami, kad es esmu ieraudzījusi to patiesās aprises. Skaidri, bez visādiem mēģinājumiem kaut ko izpušķot vai poetizēt, noslēpt. Bet šo man vēl nav izdevies saprast, tāpēc tas trāpa pa tiešo. Jo tuvāk nācu mājām, jo izmisīgāk gribējās gausināt soli, it kā tieši te būtu sāpju avots. Pamzām tas pārvēršas tādā kā nelabumā, viss liekas tik sķebinošs. Naktī likās, ka nevaru paelpot. Būtu atkal gājusi ārā, jo tas ir vienīgais, kas kaut cik palīdz, bet es domāju, ka man būtu grūti izskaidrot mammai, ka man ir kādas bēdas, kuru dēļ nakts vidū jāmetas ārā no mājām, citādi liekas, ka sirds apstāsies (vajadzētu tītes no šejienes pēc iespējkas ātrāk).

O, bet ārā šodien gandrīz vasarīgs vējš. Labi tomēr, ka nerakstīju, bet gāju staigāties. Pie jūras gan vējš bija tik liels, ka staigāties nebija iespējams. Pie ezera, kur mēs ar suni jauki sēdējām, ļoti aizsapņojos, no kā mani izvilka suņa rūkšana uz kaut kādu garāmejošu tanti, kas laikam bija labi, jo, sprežot pēc "atgriešanās realitātē" asuma, aizsapņošanās būtu varējusi pārvērsties reālā miegā.
Un vispār redzēs, kas tagad būs, eļļa ir izlaistīta! (vakar, ņemot no skapīša auzu pārslu paku, nejauši apgāzu eļļas pudeli, un tā, krizdama uz grīdas, paguva ieeļļot tuvāko apkārtni, tai skaitā logu uu tomātus bļodā, par ko, protams, es klausos moralizēšanu vēl šodien.) Man šitais jau sāk apnikt, kad manis te pēdējos pāris gadus nebija, tika dziedāta dziesam "tu nekad neatbrauc, man tevis pietrūkst", tagad - "tu vispār neskaties, ko tu dari", es neesmu tāds cilvēks, kādu viņa grib, es nevaru būt tāds cilvēks, kurš nekad neko neizlej, nekad neesmu tāds bjis.

Man nepatika Rozes vārds. (Bija līdzīgi kā ar Simts vientulības gadiem un Alberta Bela Būri, nez kāpēc, biju pieņēmusi, ka tā ne tikai ir laba grāmata, bet man arī noteikti patiks, un tad, ja tomēr nepatīk, ir milzīgi liela vilšanās). Jācer, ka Fuko svārsts man patiks labāk, tā, šķiet, ir vienīgā otrā datorā esošā grāmata, ā, nē, vēl ir kaut kas par dzenbudismu, ko neesmu noklausījusies līdz galam. Bet vispār man nāk miegs, varbūt labāk nosnausties.