Vakar kaut kas atgadījās. Kāda no tām muļķīgajām, sāpīgajām lietām, ko nav iespējams tā vienkārši
atrisināt vai izbeigt. Tas vienkārši ar tevi notiek. Un tad neko daudz nevar iesākt. Gāju garā pastaigā, jo tas bija vienīgais, kas ienāca prātā - iet, tik ilgi, līdz sāpes, kas ir savilkušas iekšas, pāries. It kā tā varētu aiziet no sevis. No sajūtas. Bet vispār kustība tiešām diezgan palīdz. (Man soļošana nemainīgā ritmā mēdz palīdzēt arī fizisku sāpju gadījumā, dažkārt). Ja šo varētu saprast un kaut kā padarīt racionālu, varbūt tas nebūtu tik grūti. Man daudzi cilvēcisko attiecību un sajūtu mežģi ir kļuvuši daudz vieglāk panesami, kad es esmu ieraudzījusi to patiesās aprises. Skaidri, bez visādiem mēģinājumiem kaut ko izpušķot vai poetizēt, noslēpt. Bet šo man vēl nav izdevies saprast, tāpēc tas trāpa pa tiešo. Jo tuvāk nācu mājām, jo izmisīgāk gribējās gausināt soli, it kā tieši te būtu sāpju avots. Pamzām tas pārvēršas tādā kā nelabumā, viss liekas tik sķebinošs. Naktī likās, ka nevaru paelpot. Būtu atkal gājusi ārā, jo tas ir vienīgais, kas kaut cik palīdz, bet es domāju, ka man būtu grūti izskaidrot mammai, ka man ir kādas bēdas, kuru dēļ nakts vidū jāmetas ārā no mājām, citādi liekas, ka sirds apstāsies (vajadzētu tītes no šejienes pēc iespējkas ātrāk).