O, bet ārā šodien gandrīz vasarīgs vējš. Labi tomēr, ka nerakstīju, bet gāju staigāties. Pie jūras gan vējš bija tik liels, ka staigāties nebija iespējams. Pie ezera, kur mēs ar suni jauki sēdējām, ļoti aizsapņojos, no kā mani izvilka suņa rūkšana uz kaut kādu garāmejošu tanti, kas laikam bija labi, jo, sprežot pēc "atgriešanās realitātē" asuma, aizsapņošanās būtu varējusi pārvērsties reālā miegā.
Un vispār redzēs, kas tagad būs, eļļa ir izlaistīta! (vakar, ņemot no skapīša auzu pārslu paku, nejauši apgāzu eļļas pudeli, un tā, krizdama uz grīdas, paguva ieeļļot tuvāko apkārtni, tai skaitā logu uu tomātus bļodā, par ko, protams, es klausos moralizēšanu vēl šodien.) Man šitais jau sāk apnikt, kad manis te pēdējos pāris gadus nebija, tika dziedāta dziesam "tu nekad neatbrauc, man tevis pietrūkst", tagad - "tu vispār neskaties, ko tu dari", es neesmu tāds cilvēks, kādu viņa grib, es nevaru būt tāds cilvēks, kurš nekad neko neizlej, nekad neesmu tāds bjis.