Agrāk man nebija daudz robežu sajūtā par to, ko var rakstīt cibā un ko nevar. Es varēju ierakstīt principā jebko un pat nejusties par to kaut kā īpaši, jo ciba bija kaut kāda mākslīgi konstruēta realitāte, kurā var visu un nekas slikts nevar notikt. Pamazām grūstot robežām realitātē, viss ir apvērsies otrādi - par dzīvi man ir sajūta, ka var pateikt, izdarīt, uzrakstīt principā jebko (nu, labi, ne jebko, bet noteikti daudz vairāk kā jebkad agrāk), savukārt cibā es nevaru ierakstīt daudzko, ko gribētu. Nav arī tā, ka tas būtu briesmīgi mokoši, ka tās būtu kaut kādas supersvarīgas lietas (it kā vispār kaut kas no tā, ko es rakstu, būtu supersvarīgi), drīzāk tikai sīki impulsi, kurus agrāk es tūliņ pierakstītu, bet tagad es to vairs nevaru. Kad es domāju par šo lietu rakstīšanu, man ir sajūta, it kā es grasītos publiski sev novilkt ādu, un tad paliktu asinis un kauli, netīra, riebīga masa, kuru taču neviens negrib redzēt.

Ko cibā rakstīt ir nepieklājīgi?

Oktobris. Eju uz jūru staigāties, un man mugurā ir vilnas zeķes, legingi, džinsi, ziemas zābaki, trīs džemperi, pufaikmētelis, cimdi, šalle un cepure. (ziema mani uztrauc jau tagad), un sajūta, ka būtu saģērbusies par siltu mani pārņem tikai nedaudzos atsevišķos brīžos, uzsveru - tikai nedaudzos. Bet pie jūras bija tik labi. Rietošās saules gaisma apspīdēja suņa kažoku, un tas krāsojās zeltaini brūnā tonī, kāds man saistās ar bērnību, ar filmām, ar kaut kādu ļoti laimīgu nerealitāti, kuru var piedzīvot tikai caur mirklīgu uzzibsnījumu, caur pieskārienu kaut kam tādam, ko nevar paturēt. Un es gāju un gāju, un bija vienkārši ļoti skaisti, es pat apraudājos aiz tā, cik skaisti viss bija. Vispār iešana uz jūru lielā aukstumā man atgādināja skolas laiku, un es sailgojos pēc sēdēšanas kāpās ar kaut kādu lētu vīnu, bet, kad atbrauks saccharomyces, tad varbūt kaut ko tamlīdzīgu varēs saorganizēt. Tikai, jau mājās nākot, man sāka spiesties virsū nomācošs un biezs atmiņu smagums. Gaiss ir pilns ar visu notikušo.
Vispār man gribas, lai, kamēr te esmu, pie manis brauc ciemiņi, un mēs varam iet staigāties viskautkur, kur es citādi neeju aiz slinkuma un nosalšanas bailēm.