Oktobris. Eju uz jūru staigāties, un man mugurā ir vilnas zeķes, legingi, džinsi, ziemas zābaki, trīs džemperi, pufaikmētelis, cimdi, šalle un cepure. (ziema mani uztrauc jau tagad), un sajūta, ka būtu saģērbusies par siltu mani pārņem tikai nedaudzos atsevišķos brīžos, uzsveru - tikai nedaudzos. Bet pie jūras bija tik labi. Rietošās saules gaisma apspīdēja suņa kažoku, un tas krāsojās zeltaini brūnā tonī, kāds man saistās ar bērnību, ar filmām, ar kaut kādu ļoti laimīgu nerealitāti, kuru var piedzīvot tikai caur mirklīgu uzzibsnījumu, caur pieskārienu kaut kam tādam, ko nevar paturēt. Un es gāju un gāju, un bija vienkārši ļoti skaisti, es pat apraudājos aiz tā, cik skaisti viss bija. Vispār iešana uz jūru lielā aukstumā man atgādināja skolas laiku, un es sailgojos pēc sēdēšanas kāpās ar kaut kādu lētu vīnu, bet, kad atbrauks saccharomyces, tad varbūt kaut ko tamlīdzīgu varēs saorganizēt. Tikai, jau mājās nākot, man sāka spiesties virsū nomācošs un biezs atmiņu smagums. Gaiss ir pilns ar visu notikušo.
Vispār man gribas, lai, kamēr te esmu, pie manis brauc ciemiņi, un mēs varam iet staigāties viskautkur, kur es citādi neeju aiz slinkuma un nosalšanas bailēm.