Es negaidu, ka kāds man par šo ticēs, un var jau būt, ka jau bērnībā ar manu veselo saprātu kaut kas nebija kārtībā (galu galā mamma taču uztraucās par manu šūpošanos un sarunāšanos pašai ar sevi), bet es zinu, ka zobu feja eksistē, man tam ir pierādijums, nē, nu labi, atmiņas nav nekādi pierādījumi, es bieži izdomāju visādas lietas, par kurām man ļoti gribētos, ka tās būtu notikušas, un man tas izdodas diezgan labi, bet kāpēc lai es būtu izdomājusi zobu feju, priekš kam? Tā ir īsta atmiņa.

Bet es dauudz esmu domājusi par to iztēlošanos. Tieši par to, vai tā ir visiem. Un vispār par to, kā no iekšpuses dzīvo citi cilvēki, vai visi visu laiku kaut ko maļ un pārmaļ sevī, vai var dzīvot arī, domājot un mudžinoties mazāk. Piemēram, bērnībā es domāju, ka visi cilvēki redz vārdus krāsās, man neienāca pratā, ka tā varētu nebūt, tāpēc es nevienam par to nestāstīju, vēlāk izrādījās, ka tā nav, un tad es sāku mocīties, domājot un mēģinot iztēloties, ko redz citi cilvēki, kad iedomājas par kādu cilvēku, tieši, kad nosauc viņu vārdā, jo es redzu krāsu. Ko cilvēki redz, kad skaita alfabētu vai iedomājas pilsētu nosaukumus? Man ļoti gribētos uz kādu brīdi varēt būt kādā citā, lai zinātu. un tāpat es nevaru beigt domāt par to, vai citi, nezinu, kā to varētu vislabā formulēt, iztēlojas lietas, es domāju, nevis tikai dažreiz, piemēram, sēžot un dzerot tēju pirms iešanas gulēt vai tamlīdzīgi, bet visu laiku, vienmēr, kad es esmu viena vai arī kopā ar citiem cilvēkiem, ja es nepiedalos tajā komunikācijā vai piedalos tikai pa pusei, es iztēlojos visādas lietas un cilvēkus, sarunas ar viņiem, reizēm es nevaru sagaidīt, kad palikšu viena, lai varētu sākt veidot visas tās iedomātās situācijas, es tās slīpēju, mainu vārdus, telpas, notikumu secību, līdz "iedomātais notikums" ir pabeigts, un tad kādu laiku es dzīvoju, to rekonstruējot atmiņā, izdzīvojot atkal un atkal, kad tas zaudē savu, teiksim, iedarbību, es izdomāju kaut ko citu. Reizēm tie ir pazīstami cilvēki, ar kuriem es esmu tajās izdomātajās epizodēs, bet reizēm pilnīgi safantažeti, nē, gan jau, ka arī tie reālie cilvēki beigu beigās ir pārvērtušies izdomātos, reizēm gan es par šo sāku šaubīties, vai tā drīkst darīt, cilvēki varbūt nemaz nebūtu sajūsmā. zinot, ka es par viņiem tā vieglprātīgi domāju.
Man šis viss liekas kaut kā glābjoši un sargājoši un tajā pašā laikā arī briesmīgi nožēlojami, realitāte atsevišķos tās aspektos man ir nederīga, tāpēc smadzenes uzkonstruē citu versiju, kurā var dzīvot un piedzīvot, un reizēm es izdomāju visādas dramatiskas, sliktas lietas, bet iedomātajā realitātē nekad netrūkst dzīves un neiestājas izsīkums.

Lasot par kādu cilvēku, kurš apraksta savu depresiju, es visvairāk aizķeros pie tā, ka pilnīgi pazūd spēja uztvert lietas burtiski. Visur slēpjas zemteksti un zīmes (lieki piebilst, ka gandrīz vienmēr ar negatīvu nozīmi). Kaut kādas pilnīgi sīkas lietas, ko cilvēki tev saka, ir slēpti pārmetumi, uzbrukumi un draudi. Un no malas tas droši vien izskatās tā, ka tu esi pilnīgi traks, vai vismaz ir ļoti aizkaitinoši un apgrūtinoši, bet tobrīd jau ar sevi neko nevar izdarīt, man liekas no tā var izkāpt ļoti lēnām un pamazām, un, vai var pavisam un pilnīgi, neesmu droša. Un tad arī tiek zaudēta sajūta, ka cilvēkiem var teikt lietas tieši, jo automātiski pieņem, ka otrs nolasīs kaut ko citu, nevis to, kas tiek pateikts.